Eragons

-   Viņam ir raksturs, taču spēcīga roka varēs to novaldīt, sacīja Haberts, nododams pavadu Bromam.

Broms ļāva zirgam apošņāt savu roku, un tas atļāva pakasīt kaklu.

-   Mēs ņemsim šo, viņš sacīja un uzmeta aci sainim. Taču par otru es neesmu drošs.

-    Viņam ir labas kājas.

-    Hmm… Ko jūs prasītu par Ledusliesmu?

Haberts maigi uzlūkoja ērzeli.

-    Es negribu to pārdot. Viņš ir labākais, ko man jebkad izde­vies izaudzēt, cerēju turēt to kā vaislinieku.

-   Ja jūs būtu ar mieru šķirties no viņa, cik man tas varētu maksāt? turpināja Broms.

Eragons mēģināja uzlikt bērim roku tāpat kā Broms, taču ērzelis metās sāņus. Viņš acumirklī mēģināja sazināties ar viņu domās, lai nomierinātu zirgu, tomēr pārsteigumā sastinga, kad pieskārās dzīvnieka apziņai. Saikne nebija tik skaidra vai izteikta kā ar Safiru, taču viņš spēja sazināties ar bēri līdz noteiktam līmenim. Beidzot zirgam izdevās ieskaidrot, ka Eragons ir draugs. Zirgs nomierinājās un paskatījās uz viņu ar brūnām, mitrām acīm.

Haberts ņēma talkā pirkstus, lai parādītu galējo pirkuma summu.

-    Divi simti kronu, un ne mazāk, viņš sacīja, apmierinā­ti smaidīdams un būdams pārliecināts, ka neviens tik daudz nemaksātu. Broms klusējot atvēra zuteni un noskaitīja naudu.

-    Vai ar to pietiks? viņš vaicāja.

Haberts ilgu brīdi klusēdams skatījās te uz naudu, te atkal uz Ledusliesmu. Tad nopūtās.

-    Viņš ir jūsu, taču es daru pāri savai sirdij.

-   Es izturēšos pret zirgu, it kā tā ciltstēvs būtu bijis Gildintors dižākais no visu laiku ērzeļiem, sacīja Broms.

-    Jūsu vārdi mani iepriecina, atbildēja Haberts, viegli palocīdams galvu. Viņš palīdzēja tiem apseglot zirgus. Kad abi jau bija gatavi doties prom, Haberts piebilda:

-   Ardievu. Ledusliesmas dēļ es ceru, ka nelaime jums nestā­sies ceļā.

-   Nebīstieties, es viņu labi sargāšu, solīja Broms, jau doda­mies prom.

-    Ņem, viņš padeva Ledusliesmas pavadu Eragonam, dodies uz Terinsfordas tālo galu un gaidi mani.

-    Kāpēc? Eragons gribēja zināt, taču Broms jau bija prom. Puisis pārskaities devās prom no Terinsfordas ar diviem zirgiem un iekārtojās aiz ceļa. Dienvidos viņš ieraudzīja dūmakainas Utgarda virsotnes aprises, tas tupēja ielejas galā kā gigantisks milzis. Tā smaile caurdūra mākoņus un pacēlās skatienam nesa­sniedzamā augstumā, izceldamās starp pārējiem mazākajiem kalniem, kas to apjoza. Eragonam mati pakausī sacēlās stāvus no kalna tumšā, ļaunu vēstošā paskata.

Broms atgriezās pēc īsa brīža un pamājis lika Eragonam sekot. Viņi gāja, līdz Terinsfordā pazuda aiz kokiem. Tad Broms sacīja:

-    Razaki pilnīgi noteikti gājuši pa šo ceļu. Iespējams, viņi piestāja šeit, lai nopirktu zirgus, tāpat kā mēs to darījām. Es atradu vīru, kas tos bija redzējis. Viņš tos aprakstīja, ik pa lai­kam drebot pie visām miesām, un sacīja, ka šie aizauļojuši no Terinsfordas kā dēmoni, kas bēg no svēta vīra.

-    Viņi atstājuši diezgan pamatīgu iespaidu.

-    Tā ir gan.

Eragons paplikšķināja zirgu.

-   Kad mēs bijām stallī, es netīšām pieskāros bēra prātam. Nezināju, ka tas ir iespējams.

Broms sarauca pieri.

-    Tas ir diezgan neparasti tādam jaunulim, ka tev piemīt šādas spējas. Lielākai daļai Jātnieku vajadzēja mācīties gadiem ilgi, lai apgūtu sazināšanos ar vēl kādu, izņemot savu pūķi.

Kamēr vecais vīrs apskatīja Ledusliesmu, viņa seja bija domīga. Tad viņš sacīja:

-   Paņem visu no sava saiņa, ieliec seglu somās un piesien saini augšpusē. Eragons darīja, kā likts, kamēr Broms apseg­loja Ledusliesmu.

Eragons šaubīdamies aplūkoja bēri. Tas bija mazāks par Safīru, un kādu brīdi zēns sevī prātoja, vai tas spēs viņu panest.

Nopūties viņš lempīgi ierausās seglos. Viņš bija jājis tikai ar neapseglotu zirgu īsus ceļa gabalus.

-   Vai ar manām kājām notiks tas pats, kas pēc jāšanas uz Safiras? viņš apvaicājās.

-    Kā tu jūties tagad?

-    Diezgan labi, bet ilgstoša jāšana varētu atkal uzplēst brūces.

-    Mēs pārāk nesteigsimies, Broms apsolīja. Viņš deva dažus norādījumus Eragonam, un abi līgani uzsāka ceļu. Drīz vien lauku ainava sāka mainīties un apstrādātu lauku vietā nāca mežonīgs apvidus. Kazenāji un nezāļu puduri vijās gar ceļu, bet rožu krūmi brīdi pa brīdim aizķēra viņu drēbes. No zemes slējās lieli akmeņi pelēki abu klātbūtnes liecinieki. Visapkārt jautās nelabvēlīgums, naidīgums, it kā pat šejienes daba tikai paciestu miera traucētājus.

Virs viņiem, katru brīdi augdams lielāks, slējās Utgards tā klinšainās kraujas bija dziļi izvagotas ar sniegainiem kanjo­niem. Kalna melnais akmens iesūca gaismu kā sūklis un meta ēnu uz plašu apkārtni. Starp Utgardu un kalnu grēdu, kas vei­doja Palankāras ielejas austrumu pusi, bija dziļa plaisa. Tā bija vienīgā īstā izeja no ielejas. Viņu ceļš veda turp.

Zirgu pakavi skali klabēja pa granti, un, tuvojoties Utgarda pakājei, ceļš pārvērtās par šauru taciņu. Eragons paskatījās uz virsotni, kas vīdēja virs viņiem, un pārsteigts ieraudzīja tur uzslietu torni. Bruņu tornis bija gandrīz sadrupis un ļoti nolaists, taču aizvien vēl sargāja ieleju.

-    Kas tas ir? zēns jautāja, norādot uz torni.