Eragons

Safīra savērsās virzienā, no kura viņi bija ieradušies, lai iegūtu laiku. Kamēr viņi skatījās, vētra nikni triecās pret viņiem. Eragons centās ievilkt elpu un saspieda ar gurniem seglus, kad neciešami griezīga skaņa piepildīja galvu. Kadoks sašūpojās un iedzina pakavus zemē, krēpēm plivinoties pa gaisu. Vējš pluinīja viņu drēbes, bet apkārtne satumsa sacelto putekļu mākoņos.

Eragons samiedza acis, cenzdamies saskatīt Safiru. Viņš ieraudzīja pūķi smagi nolaižamies un sakumpušu ieķeramies ar nagiem zemē. Vējš sasniedza Safiru brīdī, kad viņa jau locīja sev klāt spārnus. Ar niknu rāvienu vējš atrāva tos un pacēla pūķi uz augšu. Kādu brīdi viņa karājās, nespējot pakustējies. Tad vētra pūķi nometa lejā uz muguras.

Eragons spēji pavērsa Kadoku un auļoja atpakaļ pa taku, skubinādams zirgu gan ar piešiem, gan ar domām. Safira! viņš kliedza. Mēģini palikt pie zemes es nāku! Viņš juta, ka pūķis vārgi atsaucas. Kad viņi tuvojās Safīrai, Kadoks iecirtās un negāja tai klāt, tādēļ Eragons nolēca no zirga un metās pie pūķa.

Stops sitās pret galvu. Spēcīgs pūtiens izsita zēnu no līdz­svara, un viņš aizlidoja uz priekšu, nokrītot uz krūtīm. Eragons pūlējās piecelties un nikni uzrāvās kājās, nelikdamies ne zinis par nobrāzumiem.

Safīra bija tikai trīs jardu attālumā, taču zēns nespēja pie­nākt klāt viņas spārnu dēļ, tie bezspēcīgi plivinājās. Safira visiem spēkiem centās tos ielocīt. Zēns pieskrēja pie viņas labā spārna, cenšoties noturēt to pie zemes, taču vējš pameta pūķi uz augšu, un viņa aizkūleņoja virs Eragona. Dzelkšņi uz viņas muguras aizslīdēja tikai dažas collas no zēna galvas. Safira iedzina nagus zemē, cenzdamās noturēties lejā.

Viņas spārni atkal sāka celties gaisā, taču, pirms tie pacēla pūķa augumu, Eragons pieskrēja pie kreisā spārna. Spārns nokrakšķēja locītavās, taču Safira to paspēja piespiest pie ķer­meņa. Eragons pārlēca viņai pār muguru un uzkrita uz labā spārna. Piepeši tas sāka celties augšā, bet zēns noslīdēja uz zemes. Viņš vēlās prom, taču tad spēja pielēkt kājās un atkal sagrāba pūķa spārnu. Safira centās spārnu salocīt, un Eragons ar visu savu spēku viņai palīdzēja. Vējš kādu brīdi cīnījās ar viņiem, taču pūķis un zēns to pieveica ar pēdējiem spēkiem.

Eragons piespiedās Safīrai, glaudīdams viņu. Vai ar tevi viss kārtībā? Viņš juta, kā pūķis dreb.

Safira atbildēja tikai pēc mirkļa. Es… man liekas, ka viss ir kārtībā. Viņa izklausījās satriekta. Nekas nav salauzts es neko nevarēju iesākt. Vējš man vienkārši neļāva. Es biju bezspēcīga. Viņa nodrebēja un apklusa.

Eragons noraizējies paskatījās uz pūķi. Nebaidies, tagad tu esi drošībā. Viņš ieraudzīja kaut kur tālumā Kadoku, kas stā­vēja ar muguru pret vēju. Eragons domās lika zirgam atgriezties pie Broma. Tad viņš uzrāpās Safiras mugurā. Pūķis lēni rāpoja pa ceļu, cīnoties ar vētru, bet Eragons bija cieši ieķēries pūķa mugurā un turēja galvu zemu noliektu.

Broms sauca viņus, mēģinādams pārkliegt vētru.

Vai viņa ir savainota?

Eragons pakratīja galvu un nolēca zemē no Safiras mugu­ras. Kadoks pierikšoja viņam klāt, klanot galvu. Kamēr puisis glaudīja dzīvnieka garo galvu, Broms norādīja uz tumšu lietus aizkaru, kas milzīgiem pelēkiem vāliem brāzās viņu virzienā.

Kas tad atkal? Eragons kliedza, sajožot drēbes ciešāk. Viņš saviebās, kad lietusgāze panāca viņus. Stindzinošais lietus bija auksts kā ledus, drīz vien viņi bija izmirkuši līdz ādai un trīcēja.

Debesīs izšāvās zibens šautra, tā uzplaiksnīja un izzuda. Jūdzes augstumā zili zibens zibšņi plosīja debesis līdz pat apvār­snim; tos pavadīja pērkona dārdi, kas tricināja zemi. Skats bija reizē skaists un šaušalīgs. Šur tur zālē parādījās nelieli uguns­grēki, kurus nodzēsa lietus straumes.

Dabas stihija pamazām norima tikai pret vakaru, un tās atblāzma bija redzama vienīgi pašā pamalē. Debesis atkal no­skaidrojās, un rietošā saule spoži mirdzēja pie apvāršņa. Kad gaismas stari iekrāsoja mākoņus liesmojošās krāsās, katrs sīkums uz zemes spilgti izgaismojās spožs vienā pusē un tumšs, pat melns otrā. Priekšmeti ieguva pārsteidzošu apjo­mu zāles stublāji izskatījās tik stingri un cēli kā marmora kolonnas. Vienkāršas lietas ieguva pārdabisku skaistumu, un Eragonam likās, ka viņš atrodas kādas burvju gleznas iekšienē.

Zeme bija atspirgusi un svaigi smaržoja; ceļinieku domas noskaidrojās un gars kļuva priecīgs. Safira izstaipījās, izlocīja kaklu un laimīga ierēcās. Zirgi aši aizauļoja prom no viņas, bet Eragons un Broms tikai pasmaidīja par pūķa jūtu vētraino izpausmi.

Jau pirms saulrieta viņi nonāca nelielā ieplakā. Abi bija pārāk noguruši, lai čīkstētos, tādēļ uzreiz pēc vakariņām devās gulēt.

18. NODAĻA Atklājums Jazuakā

Lai arī vētras laikā ceļiniekiem bija izdevies papildināt ūdens maisus, pēdējo lāsi viņi izdzēra no rīta.

Ceru, ka mēs dodamies pareizā virzienā, Eragons bilda, savīstījis tukšo ūdens maisu, jo mums klāsies slikti, ja šodien netiksim līdz Jazuakai.

Taču Broms neizrādīja ne mazākās šaubas.

-    Esmu mērojis šo ceļu arī agrāk. Jazuaka parādīsies vēl pirms krēslas.