Broms pat nepalūkojās augšup, skumji un ar rūgtumu balsī sakot:
- Jātnieku priekšpostenis tas pastāvējis kopš Jātnieku vienības izveidošanas. Vraels aizbēga tieši uz turieni, bet nodevības dēļ tika atrasts, un Galbatorikss viņu sakāva. Kad Vraels krita, šī vieta tika nolādēta. Šo bastionu sauca Edoksils Neuzvaramais -, jo kalns ir tik stāvs, ka neviens to nespēj sasniegt, ja vien nelido. Pēc Vraela nāves tautā iegājās Utgarda vārds, taču tam ir arī cits nosaukums Ristvakbaens jeb Bēdu mītne. Un tikai tā to dēvēja visi Jātnieki, līdz pēdējais no viņiem tika nogalināts pēc karaļa pavēles.
Eragons apbrīnā nespēja atraut acis. Taustāms Jātnieku slavas pierādījums pussagruvis, bet tas bija laikazoba darbs. Pirmoreiz viņam ienāca prātā, cik sen tas bija noticis, Jātnieki un viņu varonīgais laikmets. Un kopš bērnības iemantotā cieņa pret tradīcijām un varoņdarbiem no jauna saviļņoja viņa dvēseli.
Viņi ceļoja ap Utgardu ilgas stundas. Klints veidoja milzīgu sienu labajā pusē, kad viņi iejāja plaisā, kas sadalīja klinšu grēdu. Eragons pacēlās kājās kāpšļos, tik nepacietīgi viņš gribēja ieraudzīt, kas atradās aiz Palankāras ielejas, taču nekas īpašs vēl nebija saskatāms. Kādu brīdi viņi jāja pa krauju taku, kas vijās pāri kalnam un ieplakai līdzās Anorai. Kad saule jau bija nolaidusies zemu aiz viņu mugurām, ceļinieki sāka doties kalnup un pēkšņi aiz kokiem pavīdēja pārsteidzošs plašums.
Eragons pārsteigumā noelsās. Abās pusēs atradās kalni, bet zem tiem klājās milzīgs līdzenums, kas stiepās līdz pat apvārsnim, skarot debesu malu tālumā. Līdzenums bija viendabīgā aizsargkrāsas tonī garā zāle bija sažuvusi. Pūkaini mākoņi, niknu vēju dzīti, skrēja pāri galvām.
Tagad viņš saprata, kāpēc Broms uzstāja, ka jāpērk zirgi. Šādus attālumus kājām viņi ietu nedēļām, bet varbūt arī mēnešiem ilgi. Tālu augšā viņš redzēja riņķojam Safiru, tik augstu, ka pūķi viegli varēja sajaukt ar putnu.
- Gaidīsim līdz rītam, tad kāpsim lejā, sacīja Broms. Tas aizņems lielāko dienas daļu, tāpēc apmetīsimies tepat.
- Cik tālu ir līdz līdzenuma otram galam? vēl aizvien būdams ielejas plašuma varā, jautāja Eragons.
- Divas trīs dienas, varbūt pat divas nedēļas viss atkarīgs no virziena, kurā dosimies. Izņemot klejotājciltis, kas klīst pa šo līdzenuma pusi, tas ir gandrīz pilnībā neapdzīvots tāpat kā Hadaraka tuksnesis austrumos. Tāpēc mēs ceļā neredzēsim daudz apmetņu. Taču dienvidos līdzenums ir auglīgāks un arī apdzīvotāks.
Ceļinieki novirzījās no takas un nokāpa līdz Anorai. Kad viņi noņēma zirgiem seglus, Broms pamāja uz bēra pusi.
- Tev jādod vārds savam zirgam.
Eragons apsvēra šo domu, kamēr sapina kājas savam bērim.
- Nu, man nenāk prātā nekas tik cienīgs kā Ledusliesma, tomēr ceru, ka arī mans vārds derēs.
Viņš uzlika roku uz bēra muguras un sacīja:
- Saukšu tevi par Kadoku. Tas bija mana vectēva vārds, tādēļ nes to godam. Broms atzinīgi pamāja, taču Eragons jutās nedaudz muļķīgi.
Kad Safira nolaidās, viņš apvaicājās: Kā izskatās līdzenums?
Vienmuļš. Te ir tikai truši un krūmāji uz visām pusēm.
Pēc vakariņām Broms piecēlās un uzbrēca:
- Ķer! Eragonam tik tikko pietika laika, lai paceltu roku un sagrābtu koka mietu, pirms tas trāpīja viņam pa galvu. Viņš novaidējās vien, kad ieraudzīja vēl vienu paštaisītu zobenu.
- Atkal jau, viņš žēlojās. Broms tikai pasmaidīja un pamāja ar roku. Eragons negribīgi pieslējās kājās. Viņi virpuļoja apmetnē, koka zobenu klakšķu pavadījumā, līdz zēns atkāpās ar smeldzošu roku.
Mācības nebija tik ilgas kā iepriekšējās, taču ar šo laiku pietika, lai Eragons tiktu pie jauniem nobrāzumiem un zilumiem. Kad viņi beidza cīkstēties, jauneklis riebumā nometa nūju un aizgāja prom no ugunskura, lai apkoptu savus ievainojumus.
17. NODAĻA Pērkona grāvieni un zibens zibsni
Nākamajā rītā Eragons vairījās domāt par kādu no nesenajiem notikumiem. Tas bija pārāk sāpīgi. Toties viņš sakopoja visu savu enerģiju, lai izskaitļotu, kā atrast un nogalināt razakus. Es to paveikšu ar stopu, viņš nolēma, iztēlodamies, kā bultas caurdurs apmetni tītos augumus.
Pēc cīņas stundām viņam bija grūti piecelties. Muskuļi savilkās krampjos pēc visniecīgākās kustības, bet viens no pirkstiem karsa un bija uzpampis. Kad viņi bija gatavi doties ceļā, Eragons uzrāpās Kadoka mugurā un dzēlīgi izmeta:
- Ja tā turpināsies, tu mani sadauzīsi gabalos.
- Es neuzbruktu tik strauji, ja nezinātu, ka esi pietiekami spēcīgs.
- Reizēm man patiktu, ja tu par mani zinātu mazāk, zēns klusām piebilda.
Kadoks nervozi dīžājās, kad Safīra nāca tuvāk. Pūķis uzlūkoja zirgu ar tādu kā riebuma izteiksmi un sacīja: Līdzenumā nav kur noslēpties, tādēļ