Eragons

Eragons paskatījās uz Safīru un sacīja: Labi, darīsim tā. Tagad laid mani vaļā.

Dod man savu godavārdu.

Vai tas tiešām ir vajadzīgs? viņš prasīja. Safīra mirkšķināja acis. Ļoti labi. Es dodu savu godavārdu, ka rīt lidošu ar tevi. Apmierināta?

Es esmu apmierināta.

Safīra ļāva viņam uzslieties kājās un, atsperoties pret zemi, pacēlās gaisā. Eragons nodrebēja, noskatoties pūķa lidojumā. Ņurdēdams viņš atgriezās pie Kadoka un sekoja Bromam.

Kad saule jau bija gandrīz norietējusi, viņi iekārtojās uz naktsguļu. Eragons, kā parasti, pirms vakariņām cīnījās ar Bromu. Kaujas laikā Eragons tik spēcīgi cirta ar savu koka zobenu, ka pārlauza abus māņu ieročus kā sīkus zariņus. Koku pārpalikumi nozuda tumsā. Broms iemeta ugunskurā to, kas bija palicis pāri no viņa nūjas, un sacīja:

-    Mēs esam beiguši vingrināties ar nūjām met prom ari savējo. Ar nūjām mēs esam apguvuši visu, ko varējām. Neko vairāk tu no tām iegūt nespēj. Tagad ir pienācis laiks ķerties pie zobeniem. Viņš izņēma Zaroku no Eragona somas un iedeva jauneklim.

-    Mēs sagraizīsim viens otru driskās, Eragons iebilda.

-    Nē taču. Tu atkal aizmirsi par maģiju, sacīja Broms. Viņš pacēla zobenu un pagrieza tā, lai uguns atspīdētu asmenī. Viņš uzlika pirkstu uz zobena asmens šķautnes un saspringa rievas viņa pierē padziļinājās. Kādu brīdi nekas nenotika, tad viņš nočukstēja: Gēuloth du knifr! Un acumirklī starp viņa pirk­stiem parādījās maza, sarkana liesma. Kamēr tā mirgoja, viņš slīdināja pirkstus visgarām zobena asmenim. Tad pagrieza un darīja to pašu ar otru asmens pusi. Liesma pazuda, tiklīdz viņa pirksti atrāvās no metāla.

Broms pacēla roku ar plaukstu uz augšu un cirta pret to ar zobenu. Eragons metās uz priekšu, taču bija par lēnu, lai viņu apturētu. Jauneklis bija pārsteigts, kad Broms smaidīdams pacēla savu nesavainoto roku.

-    Kā tev tas izdevās? Eragons taujāja.

-    Patausti asmeni, Broms teica. Eragons pieskārās tam un sajuta neredzamu virsmu zem saviem pirkstiem. Šķērslis bija kādu ceturtdaļu collas plats un ļoti slīdīgs.

-    Tagad dari to pašu ar Zaroku, Broms norīkoja. Tu bloķēsi citādi nekā es, tomēr gala rezultātam vajadzētu būt tādam pašam.

Viņš iemācīja Eragonam, kā jāizrunā vārdi, un palīdzēja tikt galā ar uzdevumu. Eragons dažas reizes pamēģināja, un drīz vien Zaroka asmens bija bloķēts. Viņš nostājās pārliecinošā kaujinieciskā pozā. Pirms abi sāka kauju, Broms brīdināja:

-   Šie zobeni nespēj cirst brūces, tomēr tie var salauzt kaulus. Es gribētu izvairīties no tā, tādēļ nevicinies ar zobenu tik daudz kā parasti. Sitiens pa kaklu var izrādīties nāvējošs.

Eragons pamāja ar galvu un metās virsū bez brīdinājuma. Dzirksteles vien nošķīda no viņa zobena asmens, kad Broms atsita uzbrukumu, un nometni piepildīja metāla skaņa. Pēc koka nūju kaujām Eragonam zobens šķita lēns un smags. Nespēdams kustināt Zaroku pietiekamā ātrumā, Eragons saņēma spēcīgu sitienu pa celi.

Kad mācību cīņa bija galā, abiem bija dziļas skrambas Eragonam vairāk nekā Bromam. Zēns apbrīnā skatījās, ka Zaroks nav ne saskrambāts, ne saliekts pēc smagajiem sitie­niem, kas zobenam bija jāatvaira.

22. NODAĻA Pūka acīm

Nākamajā rītā, kad Eragons pamodās, viņam sāpēja visi roku un kāju muskuļi un ķermenis bija klāts ar nobrāzumiem. Viņš ieraudzīja, ka Broms nes seglus Safirai, un mēģināja nomākt augošo nemieru. Ap brokastu laiku Broms jau bija pielāgojis seglus un piesējis Eragona somas.

Eragons apēda visu līdz pēdējam kumosam, klusēdams paņē­ma stopu un devās pie Safiras. Broms teica:

Atceries, ciešāk saspied ceļgalus, vadi viņu ar domām un mēģini piekļauties pūķa mugurai, cik vien cieši spēj. Nekas ļauns nenotiks, ja vien pats nekritīsi panikā.

Eragons pamāja un ieslidināja stopu ādas apvalkā, Broms iestīvēja viņu seglos.

Safira nepacietīgi gaidīja, kamēr Eragons nostiprināja kājas kāpšļos. Vai esi gatavs ? viņa tincināja.

Jauneklis dziļi ievilka svaigo rīta gaisu. Nē, bet vienalga aiziet! Viņa aizrautīgi piekrita. Eragons saspringa, kad viņa pietupās. Pūķis atspērās ar savām spēcīgajām kājām, un gaiss nosvilpa aiz Eragona, aizraujot elpu.

Pēdējo reizi, kad Eragons jāja ar Safīru, katrs spārnu vēziens nāca ar mokām. Tagad viņa lidoja vienmērīgi, īpaši nepiepūlo­ties. Zēns ciešāk apvija rokas ap viņas kaklu, kad Safira meta loku, sasveroties uz sāniem. Upe zem viņiem saruka par mazu, pelēku līniju. Apkārt plūda mākoņi.

Kad augstu virs līdzenuma lidojums izlīdzinājās, koki apakšā bija vairs tikai sīki punktiņi. Gaiss bija retināts, auksts un pilnīgi skaidrs.

-    Brīnišķīgi… Un turpmākie vārdi pazuda, kad Safira izliecās un apmeta kūleni. Zeme pazuda reibinošā griezienā, un Eragonu pārņēma bailes.

-    Nedari tā! viņš kliedza. Man bail, ka nokritīšu.

Tev pie tā ir jāpierod. Ja man gaisā uzbrūk, tas ir vienkāršā­kais manevrs, viņa attrauca. Jauneklis nevarēja atspēkot teik­to, tādēļ koncentrējās, lai nezaudētu to, ko bija apēdis. Safira sasvērās, lai nolaistos, un lēnām sāka tuvoties zemei.