Eragons

Eragons atminējās briesmīgos apdegumus, kas klāja Garova ķermeni. Tad, lūk, ar ko viņi spīdzinājuši tēvoci, viņš šausmās apjauta. Interesanti kāpēc razaki to atstājuši, ja jau eļļa ir tik vērtīga?

-    Laikam blašķe noslīdējusi, kad viņi jau lidoja prom.

-    Bet kāpēc viņi neatgriezās pēc tās? Šaubos, vai valdnieks priecāsies, ka viņi pazaudējuši eļļas blašķi.

-    Nē, viņš nepriecāsies gan, piekrita Broms, bet viņš būtu vēl niknāks, ja viņi aizkavētos un neatnestu viņam ziņas par tevi un tavu pūķi. Īstenībā, ja razaki ir jau nokļuvuši līdz viņam, karalis tagad zina tavu vārdu. Tas savukārt nozīmē, ka mums jābūt vēl uzmanīgākiem, kad dosimies cauri pilsētām. Visā Impērijā izlīmēs paziņojumus un brīdinājumus par tevi.

Eragons kādu brīdi apsvēra viņa vārdus.

-    Šī eļļa cik reti sastopama tā ir?

-    Ne biežāk kā dimanti cūkas silē, Broms atbildēja. Pēc maza brīža viņš vēl piebilda: Taisnību sakot, vienkāršo eļļu samērā bieži izmanto juvelieri protams, bez maģiskās iedar­bības un tikai tie, kas to var atļauties.

-    Tad jau ir cilvēki, kas to pārdod?

-    Varbūt viens vai divi.

-    Labi, attrauca Eragons. Vai ostas pilsētās tiek izdarīti ieraksti par to, kāds kuģis piestājis ostā un ko tas atvedis?

Broma acis iemirdzējās. Protams, tiek. Ja mēs varētu pie­kļūt šiem pierakstiem, tie mums atklātu, kas piegādājis šo eļļu no ziemeļiem un uz kurieni tā aizvesta.

-    Un šie ieraksti par Impērijas iepirkumiem atklātu, kur mīt razaki! secināja Eragons. Es nezinu, cik cilvēku var atļauties nopirkt šo eļļu, taču nebūs grūti noprast, kuri no tiem nedar­bojas Impērijas labā.

-    Gudrinieks! Broms smaidot iesaucās. Ja man tas būtu ienācis prātā jau pirms vairākiem gadiem, tas daudziem aiztau­pītu galvassāpes. Piekraste ir kā nosēta ar lielākām un mazā­kām pilsētām, kuru ostās var piestāt kuģi. Es domāju, ka būtu jāsāk ar Tērmu, jo tieši tajā izkrauj lielāko daļu kravu. Broms aprāvās. Ja es pareizi esmu dzirdējis, tur jau ilgu laiku dzīvo mans draugs Džeods. Mēs neesam tikušies vairākus gadus, bet nešaubos, ka viņš varētu mums palīdzēt. Un, tā kā viņš ir bagāts tirgotājs, iespējams, viņam ir pieeja šādiem ierakstiem.

-    Kā mēs nokļūsim Tērmā?

-   Mums jādodas uz dienvidrietumiem, līdz nokļūsim vienā no Kores augstajām pārejām. Tiklīdz tiksim otrā pusē, būsim tieši pie Tērmas, skaidroja Broms. Viņa matus purināja viegls vējiņš.

-    Vai mēs nokļūsim līdz pārejai nedēļas laikā?

-    Protams. Ja pagriezīsimies prom no Ninoras uz labo pusi, iespējams, jau rīt redzēsim kalnus.

Eragons piegāja pie Safiras un ielēca seglos. Tad tiksimies vakariņās. Kad abi bija pacēlušies diezgan lielā augstumā, viņš sacīja: Rit es jāšu ar Kadoku. Pirms tu sāc iebilst, zini es to daru tikai tāpēc, ka man jārunā ar Bromu.

Tev vajadzētu jāt ar viņu kopā katru otro dienu. Tev būs laiks vingrinājumiem, bet es varēšu medīt.

Vai tas tevi nesatrauks?

Bet tā taču ir nepieciešamība.

Kad dienas beigās viņi beidzot nolaidās zemē, Eragons bija patīkami pārsteigts, ka viņa kājas nav savainotas. Segli bija labi pasargājuši tās no Safiras zvīņām.

Vakarā Eragons un Broms cīnījās, taču bez īpašas aizrautī­bas, jo abi domāja par dienas notikumiem. Kad viņi pabeidza īso cīņu, Eragona plaukstas svila, jo vēl nebija paspējušas pierast pie zobena smaguma.

23. NODAĻA Ceļa dziesma

Nākamajā dienā, kad abi jāja blakus, Eragons uzdeva Bromam jautājumu: Kā izskatās jūra?

-    Laikam jau iepriekš esi dzirdējis stāstus par jūru? Broms apvaicājās.

-    Jā, bet kāda tā īsti izskatās?

Broma acis kļuva sapņainas, it kā to priekšā plūstu citiem neredzamas brīnumainas ainas.

-    Jūra līdzinās emociju iemiesojumam. Jūra prot mīlēt, ienīst un raudāt. Tā neļauj sevi savaldīt ar vārdiem un noslau­ka visus kavēkļus savā ceļā. Lai ko tu stāstītu par jūru, aizvien paliek kaut kas nepateikts. Vai atceries manu stāstu par to, kā elfi atceļoja uz šo zemi pāri jūrai?

-Jā.

-     Kaut arī viņi tagad dzīvo tālu prom no krasta, viņu dvē­selē mīt liela kaislība un apsēstība ar jūru. Viļņu bangas, sāļā jūras gaisa smarža elfus ir dziļi iespaidojusi un iedvesmojusi viņu skaistākās dziesmas. Es varu tev nodziedāt vienu, ja vēlies klausīties.

-   Jā, es gribu, Eragons ieinteresēts teica.

Broms nokremšļojās un sacīja: Es to pārtulkošu no senās valodas tik labi, cik vien spēšu. Tulkojums nebūs pilnīgs, taču ceru, ka tev radīsies priekšstats, kā varētu skanēt senā valo­da. Viņš pievilka Ledusliesmas grožus, lai apstātos, un aiz­vēra acis. Kādu brīdi viņš klusēja un tad sāka dziedāt klusi un melodiski:

Ak, mainīgā valdzinātāja zem debesu zilgmes,

Tavs mirdzošais plašums tā vilina mani, vilina mani.

Un es airētu tajā mūžam, airētu mūžam…

Taču elfu meita,

Kas vilina mani, vilina mani,

Sien manu sirdi ar lilijbaltu plīvuru,

Ko nesaraut mūžam, tik jūra to spēj.

Tā mūžam es klīstu starp mežiem un viļņiem…

Vārdi atbalsojās Eragona sirdī.