Eragons

Viņi pagrieza zirgus uz krodziņa pusi un piesēja tos pie slitas.

-    "Zaļais kastanis"… lieliski, nomurmināja Broms, lūkoda­mies uz apskrambāto zīmi pie ieejas, un abi devās iekšā.

Nokvēpusi istaba neradīja drošības izjūtu. Uguns tik tikko kurējās kamīnā, taču neviens nelikās par to ne zinis. Daži vientuļi apmeklētāji sēdēja kaktos un drūmām sejām sūca savu dzērienu. Vīrs, kuram trūka divu pirkstu, sēdēja pie tālākā galdiņa un skatījās uz raustīgajiem stumbeņiem. Krodzinieka lūpās vīdēja cinisks smaidiņš viņš rokās turēja glāzi, kuru nepārstāja spodrināt, lai arī tā bija ieplīsusi.

Broms atspiedās pret bāra leti un jautāja:

-    Vai nepateiksi, kur mēs varētu atrast vīru, vārdā Džeods?

Eragons stāvēja viņam pie sāniem, virpinādams pirkstos

stopa galu, kas karājās viņam pie jostas. Parasti viņš to nēsāja uz muguras, taču šajā brīdī jauneklis bija vēlējies, lai stops un bultas būtu viņam pa rokai.

Krodzinieks atbildēja pārspīlēti skaļā balsī:

-    Un kādēļ man kaut kas tāds būtu jāzina? Vai tu domā, ka es iegrāmatoju katru kašķainu lempi, kas parādās šajā Dieva aizmirstajā nostūrī?

Eragons sarāvās, kad visu klātesošo acis pievērsās viņiem.

Broms turpināja mierīgā balsī: Varbūt jums patiktos atce­rēties? Un viņš paslidināja dažus naudas gabalus uz krodzi­nieka pusi.

Vīra vaigs kļuva gaišāks, viņš pat nolika glāzi.

-   Varētu mēģināt, vīrs atbildēja un pazemināja balsi, bet manu atmiņu vajag paskubināt brangāk. Broma seja sapīka, tomēr uz bāra letes viņš uzmeta vēl dažas monētas. Krodzinieks, kā nespēdams izlemt, pačūpstināja vaiga iekšpusi.

-    Labi, viņš beidzot sacīja un pastiepās pēc naudas.

Pirms viņš paguva tai pieskarties, vīrs, kuram trūka pirkstu,

iesaucās:

-    Garet, ko tu tur, piķis un zēvele, dari? Ikviens ielas puika šiem varētu pastāstīt, kur dzīvo Džeods. Par ko tu prasi naudu?

Broms ieslidināja monētas atpakaļ makā. Garets uzmeta niknu skatienu vīram pie galdiņa, tad pagrieza abiem ceļinie­kiem muguru un atkal ņēmās spodrināt glāzi. Broms devās pie svešinieka un sacīja:

-    Paldies. Mani sauc Nīls. Šis ir Jūens.

Vīrs pacēla kausu sveicienam.

-    Mārtiņš, un, protams, jūs jau iepazināties ar Garetu. Viņam bija zema un rupja balss. Mārtiņš pamāja uz dažiem tukšiem krēsliem.

-    Sēdieties nost. Man nav iebildumu.

Eragons paņēma krēslu un iekārtojās tā, lai ar muguru sēdētu pret sienu un redzētu durvis. Mārtiņš sarauca uzacis, taču neko neteica.

-    Tu tikko ļāvi man ietaupīt dažus naudas gabalus, Broms piebilda.

-   Tas ir labi. Nevaru teikt neko sliktu par Garetu pēdējā laikā lietas diez ko neiet. Mārtiņš pakasīja zodu.

-    Džeods dzīvo pilsētas rietumu pusē, tieši blakus Andželai zāļu zintniecei. Vai jums ar viņu jākārto kādas darīšanas?

-    Tā varētu teikt, Broms atbildēja.

-    Nu, viņš neko nepirks pirms dažām dienām viņš zaudēja vēl vienu kuģi.

Broms gandrīz vai palēcās no pārsteiguma.

-    Kas notika? Vainīgi taču nebija urgļi?

-    Nē, novilka Mārtiņš. Viņi devušies prom no šī apvidus, un neviens šos nav redzējis gandrīz gadu. Šķiet, viņi aizklīduši uz dienvidaustrumiem. Taču viņi nesagādā raizes. Redzi, visi mūsu darījumi saistās ar jūras tirdzniecību. Nu un, viņš brīdi apklusa, lai iemalkotu no kausa, jau vairākus mēnešus kāds uzbrūk mūsu kuģiem. Tie nav pirāti, jo uzbrūk tikai dažu tir­goņu kuģiem. Džeods ir viens no tiem. Nupat jau ir tik slikti, ka neviens kapteinis neņem šo tirgoņu preces, un tas visu vēl vairāk sarežģī. Jo vairāk tāpēc, ka daži no tirgotājiem veic lie­lākos piegādes darījumus visā Impērijā. Viņiem nākas pārvadāt preces pa sauszemi. Tas savukārt sadārdzina izmaksas, un karavānas ne vienmēr var tikt līdz vajadzīgajai vietai.

-Vai tev ir kāda nojausma, kas varētu būt vainīgs? Jābūt taču aculieciniekiem, Broms teica.

Mārtiņš pakratīja galvu.

-    Pēc uzbrukuma neviens nav izdzīvojis. Kuģi dodas jūrā un tad pazūd. Neviens tos pēc tam nav redzējis.

Viņš paliecās uz priekšu un noslēpumaini pačukstēja:

-   Jūrnieki runā, ka tajā iesaistīta maģija. Viņš pamāja ar galvu un piemiedza ar aci, tad atliecās atpakaļ.

Broms šķita satraukts par viņa vārdiem.

-    Un ko tu domā?

Mārtiņš vienaldzīgi paraustīja plecus.

-    Nezinu. Un šaubos, vai uzzināšu, ja vien nebūšu viens no tiem nelaimīgajiem, kura kuģi sagrābs.

-   Vai tu esi jūrnieks? Eragons apvaicājās.

-   Nē, atcirta Mārtiņš. Vai es izskatos pēc jūrnieka? Kapteiņi mani nolīgst, lai sargāju viņu kuģus no pirātiem. Un pēdējā laikā tie zaglīgie draņķi nav bijuši diez ko darbīgi. Tomēr tas ir labs darbs.

Taču bīstams, piebilda Broms. Mārtiņš atkal paraustīja plecus un ietecināja rīklē pēdējo alus lāsi. Broms un Eragons piecēlās promiešanai un devās uz pilsētas rietumu pusi skais­tāko Tērmas daļu. Tur mājas bija tīras, lielas un izsmalcinātas. Cilvēki greznos apģērbos cienīgi pastaigājās ielās. Eragons tra­mīgi lūkojās apkārt un jutās ļoti nedrošs.

25. NODAĻA Vecais draugs