Читаем Eragons полностью

Zāļu zintnieces veikaliņam bija jauka izkārtne, un pašu tirgotavu bija viegli atrast. Maza auguma sieviete ar viļņainiem matiem sēdēja pie durvīm. Vienā rokā viņa turēja vardi un ar otru roku rakstīja. Eragons nolēma, ka sie­viete ir Andžela zāļu zintniece. Ielas pretējā pusē atradās pēc skata bagāta māja.

-    Kura, pēc tavām domām, pieder viņam? zēns jautāja.

Broms kādu mirkli vilcinājās un tad sacīja: Noskaidrosim.

Viņš piegāja pie sievietes un pieklājīgi apvaicājās:

-   Vai jūs varētu pateikt, kurā mājā dzīvo Džeods?

-    Varētu. Un viņa turpināja rakstīt.

-    Vai jūs mums pateiksiet?

-Jā. Viņa apklusa, bet spalvaskāts kustējās vēl ātrāk nekā līdz šim. Varde viņas rokā iekurkstējās un nobolīja baltu aci uz svešinieku pusi. Broms un Eragons neveikli gaidīja, taču sieviete vairs nebilda ne vārda. Eragons jau gatavojās kaut ko noburkšķēt, kad Andžela paskatījās augšup.

-    Protams, es jums pateikšu! Jums tikai jāpajautā. Jūsu pirmais jautājums bija par to, vai es varētu jums pateikt, bet otrais vai es pateikšu. Bet jūs tā arī neuzdevāt īsto jautājumu.

-   Tad ļaujiet uzdot jautājumu pareizi, Broms smaidīdams sacīja. Kura ir Džeoda māja? Un kāpēc jums rokās ir varde?

-   Tiktāl nu būtu tikuši, viņa attrauca. Džeods dzīvo labajā pusē. Kas attiecas uz vardi tā nemaz nav varde, bet krupis. Es cenšos pierādīt, ka krupju nav, ir tikai vardes.

-    Kā tad nav krupju, ja jums viens tāds sēž uz rokas? pār­trauca Eragons. Turklāt kāds no tā labums pierādīt, ka ir tikai vardes, bet nav krupju?

Sieviete enerģiski papurināja galvu, tā ka tumšās cirtas nošūpojās vien.

-    Nē, nē, jūs nesaprotat. Ja es pierādīšu, ka krupju nekad nav bijis, tad šis ir varde un nekad nav bijis krupis. Tātad kru­pis, ko tagad redzat, nemaz neeksistē. Turklāt, viņa pacēla mazo pirkstiņu, ja es pierādīšu, ka ir tikai vardes, tad krupji nevarēs izdarīt neko sliktu piemēram, to, ka cilvēkam izkrīt visi zobi, viss ķermenis apsitas ar kārpām, nevarēs arī indēt un nogalināt cilvēkus. Arī raganas nevarēs likt lietā nevienu no savām ļaunajām burvestībām, jo nebūs taču neviena krupja.

-    Skaidrs, Broms smalkjūtīgi noteica. Izklausās intere­santi, un es patiešām vēlētos dzirdēt vairāk, taču mēs dodamies satikt Džeodu.

-    Protams, viņa atmeta ar roku un atkal ķērās pie raks­tīšanas.

Tiklīdz viņi bija pagājuši tālāk, Eragons sacīja:

-   Viņa ir traka!

-    Iespējams, Broms sacīja, taču to nekad nevar zināt. Varbūt viņa atklās kaut ko vērtīgu, tādēļ nekritizē. Kas to zina varbūt krupji patiešām ir vardes!

-   Un manas kurpes darinātas no tīra zelta, Eragons atjo­koja.

Viņi apstājās pie durvīm ar dzelzs klauvēkli un marmora slieksni. Broms piedauzīja trīs reizes. Atbildes nebija. Eragons nesaprata, ko darīt.

-   Varbūt šī ir nepareizā māja. Pamēģināsim pie otras, zēns piedāvāja.

Broms nepievērsa viņam uzmanību un vēlreiz pieklauvēja, skaļi dārdinādams klauvēkli.

Atkal neviens neatbildēja. Eragons izmisis pagriezās prom­iešanai, kad izdzirdēja kādu skrienam pie durvīm. Jauna sieviete ar bālu ādu un gaišiem matiem atrāva tās plati vaļā. Viņas acis bija pietūkušas izskatījās, ka viņa ir raudājusi, taču balss skanēja stingri:

-    Ko jūs vēlējāties?

-    Vai šī ir Džeoda māja? Broms pieklājīgi apvaicājās.

Sieviete viegli pamāja ar galvu.

-   Jā, viņš ir mans vīrs. Vai viņš jūs gaida? Viņa nevēra durvis plašāk vaļā.

-  Nē, bet mums ar viņu jāaprunājas, sacīja Broms. • Viņš ir ļoti aizņemts.

-    Mēs esam mērojuši tālu ceļu. Mums ir ļoti svarīgi viņu satikt.

Sieviete bija nelokāma.

-    Viņš ir aizņemts.

Broms saskaitās, tomēr viņa balss skanēja tikpat laipni kā iepriekš: Tā kā viņš ir aizņemts, vai jūs nodotu viņam ziņu? Sievietes mute saviebās, tomēr viņa piekrītoši pamāja. Pasakiet, ka draugs no Gileadas gaida ārpusē.

Sieviete aizdomīgi noskatījās uz viņiem, taču sacīja: Ļoti labi. Viņa strupi aizcirta durvis. Eragons noklausījās, kā sie­vietes soļi attālinās.

-    Tas gan nebija pieklājīgi, viņš piebilda.

-    Paturi savas domas pie sevis, Broms atcirta. Un nesaki neko. Ļauj man runāt. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un bungāja pirkstus. Eragons turēja muti ciet un lūkojās sāņus.

Pēkšņi durvis atsprāga vaļā un no mājas izšāvās garš vīrs. Viņa dārgās drēbes bija saņurcītas, sirmie mati karājās lēkšķēs, bet seja ar šaurajām uzacīm izskatījās skumja. Gara rēta stiepās visgarām viņa galvai un beidzās pie deniņiem.

Kad Džeods ieraudzīja abus ceļiniekus, viņa acis plati ieple­tās un viņš atspiedās pret durvju aili, nespēdams izdvest ne vārda. Vīrieša mute vairākas reizes atvērās un aizvērās kā sau­sumā izmestai zivij. Viņš klusi, it kā neticēdams savām acīm, ierunājās: Brom…

Broms pielika pirkstu pie viņa lūpām un pastiepās uz priekšu, spiezdams viņa roku.

-    Cik jauki tevi atkal satikt, Džeod! Man prieks, ka atmiņa tevi nav pievīlusi, taču nesauc mani vārdā. Nebūs labi, ja kāds uzzinās, ka esmu bijis šeit.

Džeods steidzīgi lūkojās visapkārt, pārbīlī izbolījis acis.

-    Es domāju, ka esi miris, viņš čukstēja. Kas notika? Kāpēc tu nesazinājies ar mani jau agrāk?

Перейти на страницу:

Похожие книги