Eragons

-    O, diezgan liels skaits gar visu piekrasti. Viņus visus vajāja vienas un tās pašas nelaimes. Zinu, ko tu domā: pats esmu cau­ras naktis par to lauzījis galvu, tomēr nespēju pieļaut domu par nodevēju, kam būtu tik daudz zināšanu un varas. Ja tāds tomēr ir, mēs visi esam lielās briesmās. Tev jāatgriežas Troņheimā.

-    Un aizvest turp Eragonu? pārtrauca Broms. Viņi to saraus gabalos. Pašlaik tā viņam ir vissliktākā vieta. Varbūt pēc dažiem mēnešiem vai vēl jo labāk pēc gada. Iedomājies tikai, ko sacīs rūķi? Ikviens mēģinās viņu iespaidot, jo īpaši Islanzadi. Viņš un Safira nebūs drošībā Troņheimā. Man viņi jāievada vismaz tuatha du orothrim līmenī.

Rūķi! Eragons sajūsmināts domāja. Kur ir tā Troņheimā? Un kāpēc viņš pastāstīja Džeodam par Safiru ? Viņam to neva­jadzēja darīt bez manas ziņas!

-    Tomēr man ir sajūta, ka viņiem nepieciešama tava vara un zināšanas.

-   Zināšanas, nosprauslājās Broms. Es jau esmu tikai tas, ko tu iepriekš sacīji, vecs, kašķīgs vīrs.

-    Daudzi tam nepiekristu.

-    Tā ir viņu darīšana. Man nav jāstāsta par sevi. Nē, Ažihadam būs jāiztiek bez manis. Tas, ko daru šobrīd, ir daudz svarīgāk. Taču iespējamais nodevējs uzdod daudzus satraucošus jautājumus. Un, ja Impērija tādā veidā uzzināja, kur ir… Viņa balss kaut kur aizpeldēja.

-    Un es domāju, kāpēc man neviens par to neziņo, Džeods piebilda.

-   Varbūt viņi mēģināja. Taču, ja ir nodevējs… Broms apklu­sa. Man jānosūta ziņa Ažihadam. Vai tev ir kāds ziņnesis, kam vari uzticēties?

-     Es ceru, Džeods sacīja, tas atkarīgs no tā, kurp viņam jādodas.

-    Nezinu, Broms atbildēja. Ilgu laiku esmu bijis prom, un, iespējams, mani sakarnieki vairs nav starp dzīvajiem vai aizmirsuši mani. Vai tu vari aizsūtīt ziņnesi pie kāda, kas saņem tavus sūtījumus?

-    Jā, bet tas var būt bīstami.

-    Kur gan mūsdienās ir droši? Cik drīz viņš var doties ceļā?

-    Viņš var doties ceļā no rīta. Es aizsūtīšu viņu uz Gileadu. Tā būs ātrāk, Džeods sacīja. Ar ko viņš varēs pārliecināt Ažihadu, ka ziņa nāk no tevis?

-    Ņem, iedod savam vīram manu gredzenu. Un piebilsti: ja viņš to pazaudēs, es pats ar savām rokām izraušu viņam aknas. Man to iedeva karaliene.

-    Tu nezin kāpēc neesi priecīgs, to pieminot, Džeods teica.

Broms kaut ko noņurdēja. Pēc ilgāka klusuma brīža viņš piebilda:

-   Labāk dosimies ārā pie Eragona. Man nav mierīgs prāts, kad viņš paliek viens. Tam puisim ir pārdabiska tieksme iepīties dažādās nepatikšanās.

-   Vai tu esi par to pārsteigts?

-    Ne pārāk.

Eragons izdzirdēja, kā tiek atstumti krēsli. Viņš ātri vien novērsa savu prātu un atvēra acis. Kas notiek? viņš klusu nomurmināja. Džeods un citi tirgotāji nonākuši nepatikšanās, jo palīdz cilvēkiem, kurus vajā Impērija. Broms kaut ko atradis Gileadā un devies uz Kārvahallu to noslēpt. Kas varēja būt tik svarīgs, ka viņš lāva savam labākajam draugam vairāk nekā divdesmit gadus domāt, ka ir miris? Viņš pieminēja karalieni, taču nevienā man zināmā karaļvalstī nav karalienes. Un rūki, kas, kā viņš man pats sacīja, pazuduši pazemē pirms senseniem laikiem.

Viņš gribēja iegūt atbildes uz visiem jautājumiem! Taču viņš nevaicās Bromam tagad un nepakļaus briesmām viņu misiju. Nē, viņš pagaidīs, kad viņi dosies prom no Tērmas, un tad uzstās, līdz vecais vīrs atklās visus noslēpumus. Eragons vēl nebija pilnībā atguvies no savām pārdomām, kad atvērās durvis.

-   Vai ar zirgiem viss kārtībā? Broms apvaicājās.

-   Jā, kārtībā, Eragons attrauca. Viņš atsēja zirgus un devās prom no citadeles.

Kad ceļinieki bija nokļuvuši Tērmas centrā, Broms ieru­nājās:

-    Redzu, Džeod, ka beidzot esi apprecējies. Turklāt, viņš piemiedza ar aci vecajam draugam, ar jaunu, glītu sievieti. Apsveicu!

Džeods nebija priecīgs par apsveikumu. Viņš saguma plecos un nodūra acis.

-   Paldies, bet diez vai tavi apsveikumi šobrīd ir vietā. Helēna nav laimīga.

-    Kāpēc? Kā viņai trūkst? Broms jautāja.

-    Parastās lietas, sacīja Džeods, grūtsirdīgi paraustot ple­cus. Laba māja, laimīgi bērni, ēdiens uz galda un jauka kom­pānija. Helēna nāk no bagātas ģimenes, un viņas tēvs ir manos darījumos ieguldījis daudz naudas. Ja es vēl cietīšu zaudējumus, nepietiks naudas, lai viņa varētu dzīvot tā, kā pieradusi līdz šim.

Džeods turpināja:

-   Taču, lūdzu, manām raizēm nav nekāda sakara ar jums. Namatēvam nav jāapgrūtina viesi ar savām raizēm. Kamēr esat manā mājā, es neļaušu, ka jums traucē kaut kas cits, nevis pārēšanās.

-    Paldies, Broms pateicās. Paldies par viesmīlību. Mēs esam labu laiku ceļojuši un esam noguruši no klaidoņu dzīves. Vai tu gadījumā nezini, kur būtu kāds lētāks veikals? Ceļošana krietni papluinījusi mūsu drēbes.

-    Protams, zinu. Es taču esmu tirgotājs, Džeods noprie­cājies sacīja. Viņš dedzīgi runāja par cenām un veikaliem, līdz ceļinieki nonāca pie viņa mājas. Tad viņš apjautājās:

-   Vai jūs neiebilstu, ka dodamies paēst kaut kur citur? Ja jūs nāksiet iekšā tūlīt pat, tas varētu šķist dīvaini.

-    Dari, kā tev pašam labāk, Broms sacīja.

Džeods izskatījās atvieglots.

-    Paldies. Novietosim zirgus manā stallī.