Eragons

Eragons pamodās no snaudiena zeltainā saulrietā. Sarkani un oranži saules stari stīgoja istabā un krita pāri gultai. Tie patīkami sildīja muguru, un viņš negribēja domāt par to, ka jāceļas. Viņš turpināja snaust, taču saules gaisma pamazām atkāpās, un zēnam kļuva auksti. Saule pazuda aiz apvāršņa, izgaismodama jūru un nokrāsodama debesis. Bija jau laiks!

Viņš uzkāra stopu un bultu maku pār muguru, bet Zaroku atstāja istabā zobens tikai apgrūtinātu, un viņš tāpat nebija gatavs to likt lietā. Ja kādu vajadzēs izsist no ierindas, varēs izmantot maģiju vai bultas. Viņš pārvilka jaku pāri kreklam un rūpīgi to aizsaitēja.

Eragons nepacietīgi gaidīja istabā, līdz gaisma pilnībā izplē­nēja. Tad jauneklis izgāja gaitenī, paraustīdams plecus, lai stops kārtīgi iegultu savā vietā. Broms pievienojās, nesdams zobenu un nūju.

Džeods, ģērbies melnā, piegulošā jakā un biksēs, jau gaidīja viņus ārā. Viņam pie sāniem karājās dārgs zobens un ādas soma. Broms paskatījās uz zobenu un norādīja: Tas varžu duramais ir pārāk tievs īstai kaujai. Ko tu darīsi, ja kāds dzīsies tev aiz muguras ar īstu zobenu vai āvu?

Esi prātīgs, sacīja Džeods, nevienam no sargiem nebūs āvas. Turklāt šis varžu duramais ir ātrāks par zobenu.

Broms paraustīja plecus. Tas sargās tavu kaklu.

Viņi nevērīgi pastaigājās pa ielu, izvairīdamies no sargka­reivjiem. Eragons bija uzvilkts kā stīga, bet viņa sirds aulekšoja.

Kad viņi pagāja garām Andželas veikaliņam, kaut kas it kā sakustējās uz jumta, taču viņš nevienu neredzēja. Plaukstā viņš juta jau pazīstamo tirpoņu. Eragons vēlreiz palūkojās uz jumtu, tomēr tur aizvien vēl neviena nebija.

Broms veda viņus uz Tērmas ārējo mūri. Kad viņi nonāca pie sargtorņa, debesis jau bija melnas. Eragons nodrebēja, palūko­joties uz noslēgtajiem mūriem un nodomājot, cik briesmīgi būtu tur palikt un netikt laukā. Džeods klusēdams pārņēma vadību, un viņi devās pie vārtiem, cenzdamies izskatīties piederīgi šai vietai. Viņš piebungāja pie vārtiem un pagaidīja.

Pacēlās maza, režģota lūka, pa kuru lūkojās saīdzis sargs. Kas i? viņš noņurdēja. Eragons sajuta, kā no sarga uzvējoja ruma smaka.

-    Mums jātiek iekšā, Džeods sacīja.

Sargs ciešāk paskatījās uz Džeodu. A priekš kam?

-    Šis puika atstāja kaut ko ļoti vērtīgu manā darbistabā. Mums tas nekavējoties jādabū rokā.

Eragons nokaunējies nokāra galvu.

Sargs sarauca pieri, alkdams ātrāk atgriezties pie savas pudeles. Nu labs ir, viņš sacīja, pametis ar roku, pēc tam tik kārtīgi iekausti šo arī no manas puses.

-    Es tā darīšu, Džeods apgalvoja, kamēr sargs lielajos vārtos atslēdza mazākas durvis. Viņi iegāja galvenajā tornī, un Broms pasniedza sargam dažas monētas.

-Tencinu, vīrs nomurmulēja, streipuļodams atpakaļ. Tiklīdz viņš bija prom, Eragons izvilka stopu un ielika tajā bultu. Džeods ātri ielaida viņus galvenajā cietokšņa daļā, un viņi steidzās uz ceļa mērķi, uzmanīgi ieklausīdamies, vai netu­vojas sargu patruļa. Broms paraustīja ierakstu istabas durvis. Tās bija slēgtas. Viņš uzlika roku uz durvīm un izrunāja vārdu, ko Eragons nebija dzirdējis. Atskanēja kluss klikšķis, un durvis atvērās. Broms paķēra no sienas lāpu, un viņi metās uz priekšu, klusi aizvērdami durvis.

Istabas sienas bija noklātas ar koka stalažām; tajās, kau­dzēs salikti, gulēja rakstu tīstokļi līdz pat zemajiem griestiem.

Tālākajā sienā bija aizrestots logs. Džeods spraucās starp sta­lažām, pārskriedams ar acīm pār rakstu ruļļiem. Viņš apstājās istabas otrā galā. Nāciet šurp, viņš sauca, šeit ir ieraksti par piegādi pēdējo piecu gadu laikā. Datumu var noteikt pēc vaska zīmoga stūrī.

-    Ko mēs tagad darīsim? Eragons apvaicājās. Jauneklis priecājās, ka viņi ir tikuši tik tālu.

-    Sāc no augšas un darbojies virzienā uz leju, pamācīja Džeods, dažos ruļļos iegrāmatoti tikai nodokļi. Tos neņem vērā. Raugies pēc ieraksta, kurā pieminēta sitras eļļa.

Viņš izņēma pergamenta gabalu no savas somas, izklāja uz grīdas un nolika blakus tintes pudelīti ar spalvu. Lai varētu atzīmēt visu, ko atrodam, viņš paskaidroja.

Broms sagrāba ruļļu kaudzi no stalažu augšas un sakrāva uz grīdas. Viņš apsēdās un atrullēja pirmo. Eragons viņam pie­biedrojās, iekārtodamies tā, lai paturētu acīs durvis. Apnicīgais darbs Eragonam bija divkārt grūts, jo saraustītais raksts ruļļos atšķīrās no burtiem, ko viņam bija mācījis Broms.

Viņi atsijāja daudzus rakstu ruļļus, apskatot tikai to kuģu vārdus, kuri ceļoja uz ziemeļu apgabaliem. Taču darbs vedās lēni, jo vajadzēja atzīmēt katru sitras eļļas sūtījumu, ko atrada.

Ārpusē viss bija klusi, vienīgi sargkareivji reizēm iztraucēja mieru. Pēkšņi Eragons sajuta savādu tirpoņu pakausī. Viņš mēģināja turpināt darbu, tomēr nepatīkamā sajūta nepazuda. Aizkaitināts viņš palūkojās apkārt un izbrīnā palēcās gaisā uz palodzes tupēja mazs zēns. Viņam bija slīpas acis, bet melnajos, pinkainajos matos bija iepīts akmeņozola zariņš.

Vai tev vajadzīga palīdzība ? Eragona galvā atskanēja balss. Viņa acis iepletās vēl lielākā pārsteigumā. Izklausījās pēc Solem­buma balss.

Vai tas esi tu? viņš, nespēdams noticēt, jautāja.