Eragons

Viņš atrada upīti krietnu gabalu no apmetnes, tad pieliecās un skatījās, kā ūdens burzguļo virs akmeņiem, un iemērca tajā pirkstus. Ledainais kalnu ūdens mutuļoja ap viņa ādu, padarī­dams to nejutīgu. Strautam ir vienalga, kas notiek ar mums vai citiem, viņš prātoja. Zēns nodrebēja un piecēlās.

Viņa uzmanību piesaistīja neparasts pēdas nospiedums pre­tējā krastā. Pēda bija dīvaini veidota un ļoti liela. Ziņkāres dzīts, jauneklis lēca pāri upītei uz akmens izcilni. Kad viņš piezemē­jās, kāja pieskārās mitras sūnas kumšķim. Viņš pieķērās zaram, lai atbalstītos, taču tas salūza, un Eragons izstiepa roku, lai aiz­turētu kritienu. Puisis sajuta, kā viņa labās plaukstas locītava nokrakšķ, saskaroties ar zemi. Sāpes izšāvās cauri visai rokai.

Sakodis zobus, viņš izgrūda veselu rindu lamuvārdu un turējās, lai nekliegtu. Gandrīz akls aiz sāpēm, viņš sačokuro­jās uz zemes, auklēdams savu roku. Eragon! Viņš sadzirdēja Satīras satraukto balsi. Kas notika?

Es salauzu plaukstas locītavu… izdarīju muļķību… nokritu.

Es nāku, Safīra atbildēja.

Nē es pats tikšu atpakaļ. Nenāc… koki pārāk tuvu… spār­niem.

Viņa aizsūtīja Eragonam attēlu, kā pūķis izrauj kokus, lai spētu nokļūt tuvāk, tad sacīja: Pasteidzies.

Jauneklis vaidēdams piecēlās stāvus. Pēdas nospiedums bija dziļi iespiedies zemē pavisam netālu. Tas bija smags, nag­lām apkalts zābaks. Eragons acumirklī atcerējās pēdas apkārt mirušo ķermeņu kaudzei Jazuakā. Urglis, viņš izmeta, vēlē­damies, kaut būtu paņēmis Zaroku: stopu nevarēja lietot tikai ar vienu roku. Viņš pacēla galvu un domās noraidīja saucienu:

-    Safira! Urgļi! Sargā Bromu!

Eragons pārrāpās pāri upītei un metās uz nometni, pa ceļam izraudams medību dunci. Iespējamo ienaidnieku viepļi rēgojās aiz katra krūma un koka. Viņš ieskrēja nometnē un tik tikko paguva pieliekt galvu, kad Safiras aste pārlidoja pāri.

-    Beidz! Tas esmu es! viņš ieaurojās.

Opā, sacīja Safira. Viņas spārni bija salocīti krūtīm priekšā kā mūris.

-   Opā! Eragons ierēcās, skriedams pie viņas. Tu varēji mani nogalināt! Kur ir Broms?

-    Es esmu šeit, atcirta Broma balss aiz Safiras spārniem.

-      Pasaki savam trakajam pūķim, lai laiž mani vaļā, viņa neklausa.

-   Laid viņu vaļā! Eragons izmisis sacīja. Vai tu viņam nepateici?

Nē, viņa nokaunējusies sacīja. Tu tikai teici, lai sargāju viņu. Viņa pacēla spārnus, un Broms nikni pagāja malā.

-    Es atradu urgļa pēdu nospiedumu. Tas ir pavisam svaigs.

Broms acumirklī kļuva nopietns.

-   Apseglo zirgus. Mēs dodamies prom. Viņš nodzēsa uguni, bet Eragons nekustējās. Kas kaiš tavai rokai?

-    Es salauzu plaukstas locītavu, Eragons sacīja grīļodamies.

Broms nolamājās un apsegloja Kadoku. Viņš palīdzēja Era­gonam uzrāpties zirgā un sacīja:

-    Mums ir jāuzliek šina tavai plaukstai, cik ātri vien iespē­jams. Līdz tam laikam centies to nekustināt. Eragons cieši satvēra pavadu ar kreiso roku. Broms sacīja Safīrai:

-   Ir jau gandrīz satumsis, un tu vari lidot tieši virs mūsu gal­vām. Ja urgļi parādīsies, viņi divreiz padomās, pirms uzbruks mums, kad tuvumā ir pūķis.

Viņu pašu labā lai apsver divreiz, citādi viņi vairs nekad nedomās, Safīra piebilda, paceļoties spārnos.

Gaisma ātri zuda, un zirgi bija noguruši, taču ceļinieki tos dzina bez atelpas. Eragona plaukstas locītava bija uzpampusi un sarkana un nepārstāja pulsēt. Kādu jūdzi no apmetnes vietas Broms apstājās.

-    Paklausies, viņš sacīja.

Eragons izdzirdēja vārgu medību raga pūtienu aiz muguras. Kad tas apklusa, viņu pārņēma panika. Viņi atraduši mūsu apmetnes vietu, Broms sacīja, un, iespējams, arī Safiras pēdas. Tagad viņi dzīsies mums pakaļ. Nav urgļu dabā ļaut medījumam izbēgt. Tad ieskanējās divi ragi. Jau pavisam tuvu. Eragonam pār muguru pārskrēja skudriņas. Mūsu vienīgā iespēja ir bēgt, Broms sacīja. Viņš pacēla galvu pret debesīm, un viņa seja bija bāla, kad viņš sauca Safiru.

Pūķis iznira no naksnīgajām debesīm un nolaidās zemē. Lec nost no Kadoka. Dodies prom ar viņu. Tu būsi lielākā drošībā, Broms pavēlēja.

-    Kas notiks ar tevi? Eragons iebilda.

-    Par mani neraizējies. Ej! Nespēdams rast spēkus, lai strīdētos pretī, Eragons uzrāpās Safīrai mugurā, kamēr Broms skubināja Ledusliesmu un jāja prom ar Kadoku. Safira lidoja aiz viņiem, vēzējot spārnus virs auļojošajiem zirgiem.

Eragons turējās tik cieši pie Safiras, cik vien spēja. Viņš saviebās ikreiz, kad, pūķim kustoties, tas pieskārās plaukstas locītavai. Ragi ietaurējās pavisam blakus, viņu pārņēma jauns šausmu vilnis. Broms lauzās cauri zemajiem krūmiem, līdz galējai robežai nokausēdams zirgus. Ragi ieskandējās tieši aiz viņa un tad apklusa.

Minūtes ritēja. Kur ir urgļi? Eragons prātoja. Rags šoreiz atskanēja tālāk. Viņš atvieglots uzelpoja, atlaidies pret Safiras kaklu, kamēr Broms uz zemes pievilka pavadu, lai palēninātu mežonīgo auļošanu. Tas bija tuvu, Eragons sacīja.