Eragons

Viņš gulēja ne visai plašā, pilnīgi tukšā klajumā, tur dega vienīgi neliels ugunskurs, uz kura burbuļoja katls ar sautējumu. Zarā čakstināja vāvere. Jaunekļa stops un bultu maks gulēja līdzās segām. Viņš saviebās sāpēs, kad mēģināja piecelties stāvus. Muskuļi bija vārgi un sāpoši. Labajai rokai bija uzlikta smaga šina.

Kur visi palikuši? Viņš jutās pamests. Jauneklis centās sasaukt Safīru, taču šausmās atskārta, ka nespēj viņu sajust. Eragonu pārņēma izsalkums, un viņš apēda visu sautējumu. Vēl aizvien izsalcis, viņš mēģināja atrast seglu somas, lai uzietu kādu maizes gabalu. Klajumā nebija redzami ne zirgi, ne seglu somas. Es esmu pārliecināts, ka tam visam ir kāds iemesls, viņš nodomāja, nomākdams nepatīkamās sajūtas.

Viņš klīda pa klajumu, tad atgriezās pie segām un sarullēja tās. Tā kā nebija nekā cita, ko darīt, Eragonam kļuva garlaicīgi un viņš sāka pētīt apkārtnes mežu. Drīz viņš nogura un atlaidās slīpi zem egles, kas bija atbalstījusies pret laukakmeni ar nelielu padziļinājumu vidū, kurā bija sakrājies ūdens.

Eragons skatījās ūdenī un domāja par to, ko Broms bija teicis par priekšmetu atveidošanu apziņā. Varbūt es varētu ieraudzīt, kur ir Safira. Broms teica, ka maģiskajai skrejošanai vajadzīgs daudz enerģijas, bet es esmu spēcīgāks par viņu… Viņš dziļi ievilka elpu un aizvēra acis. Viņš atsauca prātā Safiras tēlu, cenzdamies to atveidot pēc iespējas dzīvīgāku. Tas prasīja vairāk laika, nekā viņš bija domājis.

Tad viņš sacīja: Draumr kopa! un paskatījās ūdenī.

Tā virsma kļuva pilnīgi gluda, it kā nezināma spēka sasal­dēta. Atspīdumi arī pazuda, un ūdens kļuva skaidrs. Tajā uz­plaiksnīja Safiras veidols. Apkārtne bija pilnīgi balta, taču Eragons redzēja, ka viņa lido. Broms sēdēja viņai uz mugu­ras bārda plīvoja, un zobens gulēja uz ceļiem.

Eragons jutās noguris un ļāva attēlam izzust. Vismaz viņi ir drošībā. Brītiņu atguvies, viņš atkal noliecās virs ūdens. Roran, kā tev iet? Prātā viņš skaidri redzēja brālēnu. Viņš impulsīvi atkal piesauca maģiju un izrunāja vārdus.

Ūdens kļuva gluds kā spogulis, un uz tā virsmas parādījās attēls. Parādījās Rorans viņš sēdēja uz neredzama krēsla. Tāpat kā Safīrai arī viņa apkārtne bija balta. Rorana sejā bija parādījušās jauni vaibsti, un viņš izskatījās ļoti līdzīgs Garovam. Eragons noturēja attēlu uz ūdens, cik ilgi vien spēja. Vai Rorans ir Terinsfordā ? Viņš noteikti nav tur, kur es esmu bijis.

No sasprindzinājuma jauneklim uz pieres parādījās sviedru lāses. Viņš nopūtās un kādu brīdi vienkārši sēdēja. Tad viņam iešāvās prātā absurds nodoms. Ja nu es pamēģinātu saskatīt kaut ko, kas radies manā prātā, vai arī to, ko esmu redzējis sapnī? Viņš pasmaidīja. Varbūt es ieraudzīšu, kāda izskatās manis paša apziņa ?

Ideja likās vilinoša. Viņš atkal pietupās pie ūdens. Ko es varētu paskatīties ? Viņš apsvēra dažas lietas, tomēr atmeta tās, līdz atcerējās par sievieti cietuma kamerā.

Viņš sakopoja domas uz sievietes tēlu, izrunāja vārdus un sasprindzis skatījās ūdenī. Viņš brīdi gaidīja, tomēr nekas neno­tika. Eragons saīga un jau bija gatavs pārtraukt maģijas varu, kad pēkšņi ūdenī parādījās tumsa tintes melnumā. Tad vientuļa svece, kas līpinājās tumsā, iedegdamās spožāk un izgaismodama akmens celli. Sieviete, ko viņš redzēja sapnī, bija saritinājusies uz gultas telpas tālākajā kaktā. Viņa pacēla galvu, un mel­nie mati noslīdēja viņai uz muguras. Sieviete skatījās tieši uz Eragonu. Skatiens stindzināja jaunekli un neļāva pakustēties. Kad abu skatieni sastapās, zēnam pār muguru pārskrēja skud­riņas. Tad sieviete nodrebēja un nevarīgi sabruka gultā.

Ūdens atkal kļuva skaidrs. Eragons elsodams traucās atpa­kaļ, ko kājas nes.

-    Tas nevar būt. Viņa nevar būt īstenībā: es vienkārši redzēju viņu sapnī! Kā viņa varēja zināt, ka es skatos? Un kā es varēju ieskatīties cietuma iekšienē, kurā nekad neesmu bijis? Viņš nošūpoja galvu, prātodams, vai kāds no viņa sapņiem nav bijis vīzija.

Eragona domu pavedienu pārtrauca Safiras spārnu ritmis­kie vēzieni. Viņš steidzās uz klajumu, ierazdamies tieši brīdī, kad pūķis laidās lejā. Broms sēdēja Safīrai mugurā, kā Eragons jau bija redzējis, taču tagad viņa zobens bija asiņains. Vecā vīra seja bija sadrūmusi, bet bārda vietu vietām izraibināta ar sar­kaniem plankumiem.

-    Kas notika? Eragons jautāja, baidīdamies, ka Broms ir savainots.

-    Kas notika? vecais vīrs iebrēcās. Es centos savest kār­tībā jucekli, kas palika pēc tevis! Viņš cirta gaisā ar zobenu, un no tā noritēja asins pilieni. Vai tev ienāca prātā, kas iznāca no tā tava mazā joka? Ienāca?

-    Es apturēju urgļus, lai viņi tevi nenoķertu, Eragons atbildēja, un viņa vēders sarāvās čokurā.