Eragons

-   Jā, Broms norūca, bet maģija gandrīz nogalināja tevi! Tu guli jau divas dienas. Tur bija divpadsmit urgļu. Divpadsmit! Taču skaits tevi neatturēja, tu sviedi tos bezmaz līdz Tērmai! Par ko tu domāji? Mest akmeni pret viņu galvām būtu daudz gudrāks gājiens. Bet nē tev viņi bija jāapdullina, lai šie vēlāk varētu atgūties un aizbēgt. Man pagāja divas dienas, iekams sadzinu tiem pēdas. Un, lai gan es lidoju Safiras mugurā, trīs no urgļiem izbēga!

-    Es viņus negribēju nogalināt, Eragons sacīja, juzdamies nožēlojami.

-    Jazuakā tev nebija grūtību.

-    Toreiz man nebija izvēles, jo es nepratu kontrolēt maģiju. Šoreiz man tas likās… par traku.

-     Par traku! Broms iesaucās. Tas nebūtu par traku, ja viņi tev izrādītu to pašu žēlsirdību. Un kāpēc, ak, kāpēc, tu parādīji viņiem, kas esi?

-    Tu sacīji, ka viņi ir atraduši Safiras pēdas. Nebija vairs nekādas nozīmes, vai viņi redz mani vai ne, Eragons aizstā­vējās.

Broms iedūra zobenu zemē un atcirta:

-    Es sacīju, ka viņi varbūt ir atraduši Safiras pēdas. Mēs to droši nezinājām. Varbūt viņiem likās, ka seko dažiem noklīdu­šiem ceļiniekiem. Taču tagad viņi tā nedomā! Galu galā tu nolai­dies tieši viņu acu priekšā! Un tu atstāji viņus dzīvus, lai šie varētu pulcēties pa stūriem un klāstīt visādas pasakas! Tas var nonākt ausīs pat Impērijai! Viņš pameta rokas uz augšu. Tev pat nav tiesību saukties par Jātnieku pēc visas šīs jezgas, puis. Broms izrāva zobenu no zemes un aizslāja līdz ugunskuram. Viņš izvilka lupatu no sava apmetņa un sāka tīrīt zobena asmeni.

Eragons bija mēms. Viņš mēģināja prasīt padomu Satīrai, bet pūķis tikai noteica: Runā ar Bromu.

Eragons neveikli aizklumpačoja līdz ugunskuram un jau­tāja: Vai līdzēs, ja es lūgšu piedošanu?

Broms nopūtās un ielika zobenu makstī.

-    Nē, nelīdzēs gan. Tavas jūtas notikušo neizmainīs. Viņš iebakstīja Eragonam krūtīs ar pirkstu. Tu izdarīji dažas nepa­reizas izvēles, kurām varēja būt sliktas sekas. Tu gandrīz gāji bojā! Nomiri, Eragon! Kopš šā brīža tev būs jāsāk domāt. Mūsu galvā ir smadzenes, nevis akmeņi un tam ir savs iemesls!

Eragons samulsis pamāja ar galvu.

-    Tomēr nav tik slikti, kā tu domā: urgļi jau zināja par mani. Viņiem bija uzdots mani notvert.

Broma acis pārsteigumā izpletās, un viņš iebāza neaizdegto pīpi mutē.

-    Nē, tas nav tik slikti, kā es domāju. Tas ir vēl ļaunāk! Safira sacīja, ka tu sarunājies ar urgļiem, taču to viņa nepie­minēja.

Eragonam vārdi bira no mutes neapstādamies, kamēr viņš centās aprakstīt sadursmi.

-    Tad jau viņiem ir tāds kā vadonis, vai ne? Broms apvai­cājās.

Eragons pamāja ar galvu.

-     Un tu vienkārši meti izaicinājumu viņa vēlmēm, apvainoji un uzbruki viņa vīriem? Broms pakratīja galvu. Nedomāju, ka var kļūt vēl ļaunāk. Ja tu būtu nogalinājis urgļus, tavu rup­jību neviens nemanītu, taču tagad to nav iespējams neievērot. Apsveicu, tu tikko sev ieguvi par ienaidnieku vienu no varenā­kajiem radījumiem Alagēzijā.

-    Skaidrs, es pieļāvu kļūdu, Eragons drūmi piebilda.

-   Jā, pieļāvi gan, Broms piekrita, acīm nozibsnot. Tomēr tagad mani uztrauc kas ir šis urgļu vadonis?

Eragons nodrebēja un klusi pajautāja: Ko mēs tagad darī­sim?

Iestājās nepatīkams klusuma brīdis.

-    Tavai rokai būs nepieciešamas vismaz dažas nedēļas, lai sadzītu. Būtu labi šo laiku pavadīt, iedzenot tev kādu sajēgu. Domāju, ka tā daļēji ir mana vaina. Es tev mācīju, kā paveikt šīs lietas, bet nesacīju, vai tev vajadzētu likt tās lietā. Tad nepie­ciešama piesardzība, kuras tev reizēm trūkst. Visa Alagēzijas maģija tev nepalīdzēs, ja tu nezināsi, kad to izmantot.

-    Bet mēs aizvien esam ceļā uz Drasleonu? Eragons jautāja.

Broms izmisumā izvalbīja acis.

-    Protams, mēs turpināsim meklēt razakus, taču, kamēr tu nebūsi izārstējies, neķersimies viņiem klāt arī tad, ja atradīsim. -

Viņš sāka ņemt nost Safīrai seglus. Vai esi pietiekami atko­pies, lai jātu?

-    Šķiet, ka jā.

-    Labi, tad šodien vēl varam nojāt dažas jūdzes.

-    Kur ir Kadoks un Ledusliesma?

Broms norādīja uz nomaļu vietu. Reku tur. Es viņus sapinu zālē. Eragons bija gatavs doties prom un sekoja Bromam pie zirgiem.

Safīra uzsvēra: Ja tu būtu paskaidrojis, ko gatavojies darīt, nekas tāds nebūtu noticis. Es tev pateiktu, ka nenogalināt urgļus ir slikta doma. Es piekritu darīt to, ko sacīji, jo cerēju, ka tas būs daudzmaz saprātīgi!

Es negribu par to runāt.

Kā vēlies, viņa novīpsnāja.

Kamēr viņi jāja, katra bedre un gramba lika Eragonam cie­šāk sakost zobus. Ja viņš būtu viens, tad noteikti apstātos. Taču viņš neuzdrošinājās sūdzēties Bromam. Turklāt Broms sāka mācīt viņam dažādas kauju shēmas, iekļaujot urgļus, maģiju un Safīru. Iztēlotās kaujas bija daudz un dažādas. Reizēm tajās parādījās arī Ēna vai kāds cits pūķis. Eragons atklāja, cik ļoti iespējams mocīt gan viņa prātu, gan ķermeni. Uz lielāko daļu jautājumu Eragons atbildēja nepareizi un pavisam saīga.

Kad viņi apstājās, lai atpūstos, Broms norūca: Tas bija sākums. Eragons zināja, ka vecais vīrs ir vīlies.

31. NODAĻA Zobena meistars