Eragons

Eragons pagriezās, lai dotos prom, taču, viņam tuvojoties sānu durvīm, atskanēja razaka klusais šņāciens. Izmisumā viņš traucās pie sienas, juzdams, kā asinis šalc dzīslās. Maģija šeit nevarēja līdzēt ja viņš ar tās palīdzību izlauztos cauri sienai, nebūtu spēka skriet tālāk.

Viņš lēca. Jauneklis spēja pieķerties tikai mūra sienas aug­šējai malai, lai arī rokas bija izstiepis, cik vien tālu varēja. Ķermenis atsitās pret sienu, elpa aizcirtās. Eragons elsoja un karājās pie sienas, cenzdamies nenokrist. Razaki ložņāja pa dārzu, grozīdami galvu no vienas puses uz otru kā asinssuņi, kas mēģina saost upuri.

Eragons juta viņus tuvojamies un pievilkās augšā pie sienas. Viņa pleci sāpēs krakšķēja, rāpjoties pāri mūrim, iekams varēja nolēkt otrā pusē. Viņš streipuļoja, līdz atguva līdzsvaru, un brāzās cauri alejai brīdī, kad arī razaki šķērsoja mūri. Saņēmis spēkus, Eragons skrēja, ko kājas nes.

Viņš joņoja kādu jūdzi, līdz nolēma apstāties un atvilkt elpu. Viņš nebija pārliecināts, vai ir sajaucis pēdas razakiem, tādēļ atrada ļaužu pilnu tirgus laukumu un paslēpās zem ratiem.

Kā viņi mani atrada? viņš prātoja. Viņi zināja, kur es esmu… varbūt kaut kas noticis ar Bromu! Viņš domās sazinājās ar Safiru un sacīja: Razaki atrada mani. Mēs visi esam briesmās! Pārbaudi, vai ar Bromu viss kārtībā. Ja viņš ir drošībā, brīdini viņu un liec satikties ar mani viesnīcā. Un esi gatava lidot šurp, cik ātri vien spēj. Var gadīties, ka mums būs nepieciešama tava palīdzība.

Viņa klusēja, tad atbildēja: Viņš tiksies ar tevi pie viesnīcas. Neapstājies, tu esi lielās briesmās.

-    It kā es to nezinātu, Eragons nomurmināja, izripodams no ratu apakšas. Viņš steidzās uz "Zelta lodi", ātri savāca viņu mantas, apsegloja zirgus un izveda tos laukā. Drīz vien ieradās arī Broms, dusmīgi skatīdamies apkārt, ar nūju rokā. Viņš uz­lēca Ledusliesmas mugurā un jautāja: Kas notika?

-     Es biju katedrālē, kad razaki vienkārši uzradās man aiz muguras, Eragons teica, rāpdamies Kadokam seglos. Es skrē­ju atpakaļ, cik ātri vien varēju, taču viņi var šeit ierasties kuru katru brīdi. Safira piebiedrosies mums uzreiz aiz Drasleonas.

-    Mums jātiek ārā no pilsētas, pirms viņi aizver vārtus, ja vien tos nav jau noslēguši, Broms sacīja. Ja tie būs aizslēgti, diez vai mums radīsies iespēja tikt laukā. Lai ko tu darītu, paliec manā tuvumā. Eragons sastinga, izdzirdējis karavīru rindas maršējam ielas galā.

Broms nolamājās, paskubināja Ledusliesmu ar pavadu un jāja prom. Eragons noliecās zemu pie Kadoka skausta un seko­ja. Viņi gandrīz nokrita, vairākas reizes mežonīgi triecoties uz priekšu cauri cilvēku pūlim, kas pildīja ielas pie pilsētas vār­tiem. Kad beidzot varēja saskatīt vārtus, Eragons bailēs parāva Kadoka pavadu. Vārti jau bija līdz pusei nolaisti, un divas karavīru rindas, bruņotas ar gariem pīķiem, neļāva virzīties uz priekšu.

-    Viņi mūs saraus gabalos! Eragons iesaucās.

-   Mums jāmēģina tikt cauri, Broms noteica balsī, kas nepieļāva iebildumus. Es tikšu galā ar vīriem, bet tev jātur vaļā vārti. Eragons pamāja ar galvu, sakoda zobus un iespieda papēžus Kadokam sānos.

Viņi triecās cauri pūlim pie nekustīgajiem karavīriem, kas nolaida pīķus pret zirgu krūtīm un iestiprināja tos zemē. Zirgi sprauslāja no bailēm, un Eragons un Broms tos mierināja. Eragons dzirdēja karavīru saucienus, taču neļāva novērst uzma­nību no vārtiem, kas collu pa collai vērās ciet.

Kad viņi tuvojās asajiem pīķiem, Broms pacēla roku un kaut ko teica senajā valodā. Vārdi precīzi trāpīja mērķī: karavīri krita uz abām pusēm, it kā viņiem būtu izsists pamats zem kājām. Sprauga zem vārtiem saruka ik sekundi. Cerēdams, ka piepūle nebūs pārlieku liela, Eragons sasprindzināja spēkus un iesaucās:

-    Du grind hildr!

Vārti nodrebēja, atskanēja čērkstoša skaņa, kad tie apstājās. Pūlis un sargi apklusa, pārsteigumā bolīdami acis. Broms un Eragons, zirgu pakavu dipoņas pavadīti, metās ārā no pilsētas mūriem. Tiklīdz viņi bija drošībā, Eragons atbrīvoja vārtus. Tie nodrebēja un aizvērās.

Jauneklis grīļojās no noguruma, taču turējās un jāja tālāk. Broms noraizējies skatījās uz viņu. Viņu bēgšana turpinājās cauri Drasleonas piepilsētai, kad piepeši uz pilsētas mūra noska­nēja tauru trauksmes signāls. Safīra, slēpdamās kokos, gaidīja viņus pie pilsētas robežas. Viņas acis liesmoja, aste nikni locījās uz visām pusēm.

-   Jāj ar Safīru, Broms sacīja. Un šoreiz paliec gaisā, lai kas ar mani notiktu. Es došos uz dienvidiem. Lido netālu: pil­nīgi vienalga, vai kāds redzēs Safiru vai ne.

Eragons ātri uzkāpa pūķa mugurā. Kad zeme pazuda viņiem zem kājām, jauneklis vēroja, kā Broms jāj pa ceļu.

Vai ar tevi viss kārtībā? Safīra vaicāja.

Jā, Eragons atbildēja. Taču tikai tāpēc, ka mums ļoti paveicās.

Pūķim no nāsīm izplūda dūmu mākonis. Laiks, kad mēs meklējām razakus, bija veltīgi izniekots.

Es zinu, viņš atbildēja, ļaudams galvai noslīdēt uz pūķa zvīņām. Ja razaki būtu vienīgie ienaidnieki pilsētā, es paliktu un cīnītos, taču tas viss karavīru pulks viņu pusē tā nebūtu godīga cīņa!