Читаем Eragons полностью

Pēc visa notikušā mums vajadzēs aprunāties; tu taču to saproti. Tā nebija neuzkrītoša bēgšana. Izvairīties no Impērijas būs grūtāk nekā jebkad agrāk. Viņas balsī parādījās pieskaņa, kādu Eragons līdz šim nebija dzirdējis.

Es zinu.

Viņi lidoja pavisam zemu virs ceļa. Leonas ezers palika aiz viņiem: zeme kļuva sausa un akmeņaina, un šur tur parādījās sīksti, asi krūmi un gari kaktusi. Mākoņi aizklāja debesis. Tālumā noplaiksnīja zibens. Kad sāka gaudot vējš, Safira nolaidās tieši priekšā Bromam. Viņš apturēja zirgus un vaicāja:

-    Kas noticis?

-   Vējš ir pārāk stiprs.

-    Nav tik ļauni, Broms iebilda.

Broms lādējās un pasniedza Kadoka pavadu. Viņi devās prom; Safira viņiem skriešus sekoja, tomēr uz zemes viņai bija grūti tikt līdzi zirgiem.

Vētra kļuva spēcīgāka, tā lidināja smiltis pa gaisu un izvijās kā šamanis. Ceļinieki aptina šalles ap galvu, lai pasargātu acis. Broma apmetnis plīvoja gaisā, bet bārda šaudījās uz visām pusēm, it kā tā būtu kāds svešs un dzīvs radījums. Eragons cerēja, ka drīz sāks līt lietus. Lai arī viņiem klātos vēl ļaunāk, tas tomēr iznīcinātu pēdas.

Drīz iestājās tumsa un viņiem nācās apstāties. Zvaigžņu gaismas pavadībā bēgļi devās prom no ceļa un ierīkoja apmetni aiz diviem laukakmeņiem. Viņi baidījās dedzināt ugunskuru, tādēļ paēda aukstas vakariņas, kamēr Safīra ar spārniem sargāja viņus no vēja.

Pēc pieticīgajām vakariņām Eragons strupi pajautāja:

-    Kā viņi mūs atrada?

Broms sāka aizdegt pīpi, taču pārdomāja un nolika to nost.

-   Viens no pils kalpotājiem brīdināja mani, ka starp viņiem ir spiegi. Kaut kādā veidā Tabors un līdz ar to arī razaki ir uzzinājuši par mani un maniem jautājumiem.

-    Mēs nevaram atgriezties Drasleonā, vai ne? Eragons vaicāja.

Broms pakratīja galvu. Ne ātrāk kā pēc dažiem gadiem.

Eragons satvēra galvu rokās. Tad mums būs jāizvilina razaki ārā! Ja mēs ļausim Satīrai parādīties atklātībā, viņi skriešus atskries pie pūķa.

-    Un, kad viņi ieradīsies, līdzi būs arī piecdesmit karavīri, Broms sacīja. Jebkurā gadījumā šobrīd nav īstais laiks to ap­spriest. Mums jācenšas palikt dzīviem. Šī nakts būs visbīstamākā, jo razaki dzīs mums pēdas tumsā, kad viņi ir visspēcīgākie. Mums pārmaiņus būs jāstāv sardzē līdz rītam.

-    Skaidrs, Eragons, celdamies kājās, sacīja. Viņš vilcinājās un, samiedzis acis, skatījās tumsā. Skatiens notvēra niecīgu kustību, nelielu krāsas plankumu, kas izcēlās apkārtnes tumsā. Viņš aizgāja līdz apmetnes malai, mēģinādams labāk saskatīt.

-    Kas tur ir? Broms vaicāja, atritinādams segas.

Eragons lūkojās tumsā, tad pagriezās atpakaļ.

-   Nezinu. Man liekas, es kaut ko redzēju. Laikam putns. Piepeši viņa pakausim izšāvās cauri sāpe un Safīra ierēcās. Tad Eragons bezsamaņā sabruka zemē.

35. NODAĻA Razaku atriebība

Eragons pamodās no pulsējošām sāpēm. Katru reizi, kad asinis saviļņojās viņa galvā, tas izraisīja jaunu sāpju vilni. Viņš ar spēku atvēra acis un samirkšķināja plakstiņus: zēnam acīs saskrēja asaras, kad viņš ielūkojās spožajā gaismā. Eragons atkal samirkšķināja acis un novērsās. Viņš mēģināja piecelties sēdus un saprata, ka rokas ir sasietas aiz muguras.

Viņš miegaini pagriezās un ieraudzīja Broma rokas. Eragons atvieglots saprata, ka viņi ir sasaistīti kopā. Kas notika? Viņš centās saprast, līdz piepeši viņam prātā ienāca kāda doma: Viņi nesasietu mirušu cilvēku. Taču kas bija "viņi"? Jauneklis turpināja grozīt galvu, bet pārtrauca, kad pēkšņi ieraudzīja tuvojamies melnu zābaku pāri.

Eragons palūkojās augšup, tieši razaka sejā, ko aizēnoja kapuce, un sarāvās no bailēm. Viņš domās vērsās pie maģijas un jau sāka izrunāt vārdu, kas nogalinātu razaku, taču tad samul­sis apstājās. Viņš to nevarēja atcerēties. Vīlies viņš mēģināja atkal, taču vārds kā nedevās, tā nedevās rokās.

Blakus stāvošais razaks stindzinoši smējās.

Dzira iedarbojas, jāāāssssssss? Domāju, ka tu mūs vairs netraucēsi.

Kreisajā pusē kaut kas nožvadzēja, un Eragons šausmās ieraudzīja, ka otrs razaks uzliek Safirai apaušus. Viņas spārni bija piesieti pie sāniem ar melnām ķēdēm, bet kājas iekaltas važās. Eragons mēģināja sazināties ar pūķi, taču nekādu atbildi nesajuta.

-   Viņa bija gatava sadarboties ar mums, kad draudējām tevi nogalināt, razaks nošņācās. Notupies pie gaismekļa, tas rakņājās pa Eragona mantām, pētīdams un aizmēzdams prom daudzas lietas, iekams nonāca līdz Zarokam. Kāda smuka lietiņa vienam tādam… nenozīmīgam mērglim. Varbūt es to paturēšu sev. Viņš pieliecās tuvāk un ieņirdzās: Varbūt, ja tu labi uzvedīsies, mūsu kungs tev ļaus to spodrināt. Viņa mitrā elpa oda pēc jēlas gaļas.

Tad viņš pagrieza zobenu uz otru pusi un spalgi iekliedzās, kad ieraudzīja simbolu uz maksts. Otrs razaks steidzās klāt pie viņiem. Abi stāvēja pie zobena, šņākdami un klakšķinādami zobus. Visbeidzot viņi pagriezās uz Eragona pusi. Tu labi kalposi mūsu kungam.

Eragons piespieda savu nekustīgo mēli izrunāt vārdus:

-   Ja man tas būs jādara, es jūs nogalināšu.

Перейти на страницу:

Похожие книги