Eragons

-   Viņu sauc Safīra, Eragons izspieda caur sakostiem zo­biem. Tagad lauj viņam pienākt! Es nevaru tikt galā viens pats. Turklāt viņš mūs izglāba. Safīra atkal ierūcās, taču tad salocīja savus spārnus un atkāpās. Murtags stingri paskatījās uz viņu un pagāja uz priekšu.

Viņš satvēra Eragona roku un uzmanīgi palīdzēja piecelties kājās. Eragons iestenējās un bez viņa palīdzības būtu nokri­tis. Abi piegāja pie ugunskura, kur gulēja Broms. Kā viņam ir? Eragons vaicāja.

-    Slikti, atbildēja Murtags, palīdzot puisim apsēsties.

-     Nazis iedūries tieši starp ribām. Pēc brītiņa tu varēsi aplū­kot viņu, taču vispirms paskatīsimies, kā razaki apstrādājuši tevi. Viņš palīdzēja Eragonam novilkt kreklu un nosvilpās vien. Ir nu gan!

-    Nu gan! Eragons vārgi piebalsoja. Sānos kreisajā pusē vīdēja grumbuļains nobrāzums. Apsārtusī āda vairākās vietās bija pārplēsta. Murtags uzlika roku uz nobrāzuma un viegli piespieda. Eragons iekliedzās, un Safīra brīdinoši ierūcās.

Murtags uzmeta skatienu Safīrai un paķēra palagu. Man liekas, ka tev ir lauztas dažas ribas. Grūti noteikt, taču vismaz divas, varbūt pat vairāk. Tev paveicies, ka nespļauj asinis. Viņš saplēsa palagu un pārsēja Eragona krūškurvi.

Eragons uzstīvēja kreklu. Jā… man paveicies. Viņš sēcoši ieelpoja un piegāja pie Broma, ieraudzījis, ka Murtags pārgrie­zis apmetņa sānu, lai pārsietu brūci. Drebošiem pirkstiem viņš atraisīja pārsēju.

-   Es tavā vietā to nedarītu, Murtags brīdināja, bez apsēja viņš noasiņos līdz nāvei.

Eragons nepievērsa uzmanību svešinieka vārdiem un noņē­ma saiti no Broma sāna. Ievainojums bija neliels un šaurs, taču dziļš. Asinis straumē plūda no brūces. No tiem laikiem, kad Garovs bija ievainots, jauneklis atcerējās, ka ievainojums, ko cirtuši razaka roka, dzīst ļoti lēni.

Viņš novilka cimdus un steidzīgi centās atcerēties īstos dziedēšanas vārdus, kurus Broms viņam mācīja. Palīdzi man, Safira, viņš lūdza. Esmu pārāk vājš, lai viens pats ar to tiktu galā.

Safīra notupās viņam līdzās, cieši skatīdamās uz Bromu. Es esmu šeit, Eragon. Kad viņas prāts savienojās ar zēna prātu, Eragona ķermenī ieplūda jauns spēks. Eragons koncentrēja visu uzmanību uz viņu abu spēku un izrunāja vārdus. Viņa roka drebēja, kad puisis turēja to virs ievainojuma un izrunāja vār­dus: Waise heill! Plauksta iemirdzējās, un Broma āda savilkās kopā, it kā nekad nebūtu ievainota. Murtags visā noraudzījās.

Dziedināšana drīz vien beidzās. Kad gaisma pazuda, Eragons apsēdās, juzdamies slims. Mēs nekad agrāk kopā neko tādu nebijām darījuši, viņš piebilda.

Safīra pamāja ar galvu. Abi kopā mēs varam maģiju likt lietā daudz spēcīgāk nekā katrs atsevišķi.

Murtags nopētīja Broma sānu un jautāja: Vai viņš ir pil­nībā izdziedēts?

-   Es spēju dziedēt tikai to, kas ir virspusē. Nezinu tik daudz, lai sadziedētu to, ko manas acis neredz. Turpmākais tagad at­karīgs no viņa paša. Es izdarīju visu, ko varēju. Eragons no noguruma uz brīdi aizvēra acis. Mana… mana galva, šķiet, lidinās mākoņos.

-   Varbūt tev derētu paēst, Murtags sacīja, es izvārīšu zupu.

Kamēr Murtags gatavoja maltīti, Eragons prātoja, kas ir šis svešinieks. Viņa zobens un stops bija smalki darināti, tāpat arī rags. Vai nu viņš bija zaglis, vai arī pieradis pie naudas tur­klāt daudz naudas. Kāpēc viņš dzinās pēc razakiem ? Ko tie bija izdarījuši, lai viņš kļūtu par razaku ienaidnieku ? Varbūt viņš darbojas vārdenu labā?

Murtags pasniedza jauneklim bļodu ar virumu. Eragons paēda un vaicāja: Cik ilgs laiks pagājis, kopš razaki aizbēguši?

-    Dažas stundas.

-   Mums jādodas prom, pirms viņi atgriežas ar jauniem spē­kiem.

-   Varbūt tu varētu ceļot, taču viņš nespēj, sacīja Murtags, pamādams uz Broma pusi. Neviens nevar piecelties un bēgt prom, kad tam iedurts nazis ribās.

Ja mēs izveidosim nestuves, vai tu varēsi Bromu nest savos nagos, kā reiz nesi Garovu? Eragons vaicāja Safīrai.

Jā, taču nolaišanās būs sarežģīta.

Galvenais, lai to vispār var izdarīt. Eragons sacīja Murtagam: Safīra varētu viņu nest, taču mums nepieciešamas nestuves. Vai tu varētu tās pagatavot? Man nav spēka.

-    Pagaidi šeit. Murtags devās prom no apmetnes, turē­dams zobenu gatavībā. Eragons aizkliboja līdz savām somām un paņēma stopu, kur razaki to bija nometuši. Viņš uzvilka stiegru, atrada bultu maku un Zaroku, kas gulēja ēnā. Tad viņš sagatavoja nestuvēm segu.

Murtags atgriezās ar diviem mietiem. Viņš tos nolika paralē­li uz zemes un piesēja segu starp nūjām. Vīrietis piesēja Bromu pie ātri pagatavotajām nestuvēm. Safīra satvēra nagos nūjas un izmēģināja lidot ar kravu. Nekad nebiju domājis ieraudzīt šādu skatu, Murtags sacīja savādā balsī.

Kad Safira pazuda tumšajās debesīs, Eragons uzgūla Kado­kam un ievilkās seglos, lai gan ribas nežēlīgi sāpēja. Paldies, ka palīdzēji mums. Tagad tev jādodas prom. Jāj prom, cik vien tālu vari. Tu būsi briesmās, ja Impērija tevi atradīs kopā ar mums. Mēs tevi nevaram pasargāt, un es negribu, ka tu mūsu dēļ iekūlies nepatikšanās.