Eragons

Murtags atdeva zobenu un nikni sakrustoja rokas uz krūtīm. Viņš smagi elpoja. Tas zobens, viņš uzsvērti iesāka, kādreiz bija tikpat labi pazīstams kā tā saimnieks. Pēdējais Jātnieks, kam tas piederēja, bija Morzans brutāls, mežonīgs vīrs. Es domāju, ka tu esi Impērijas ienaidnieks, bet tagad redzu, ka nēsā Atkritēju asiņaino zobenu!

Eragons pārsteigts skatījās uz Zaroku. Viņš iedomājās, ka Broms zobenu ir paņēmis pēc divkaujas ar Morzanu Gileadā. Broms nekad man nav stāstījis, kur to ieguvis, viņš no sirds sacīja. Man nebija ne jausmas, ka tas piederējis Morzanam.

-   Viņš nekad tev nebija teicis? Murtags jautāja, un viņa balsī ieskanējās neticība. Eragons pakratīja galvu. Dīvaini. Es nevaru iedomāties iemeslu, kāpēc viņš to slēpa.

-   Es arī nezinu. Taču viņam bija daudz noslēpumu, Eragons sacīja. Viņš jutās neomulīgi, turot rokās tā vīra zobenu, kurš

Jātniekus nodeva Galbatoriksam. Šis asmens, iespējams, savā laikā nogalinājis daudzus Jātniekus, viņš ar riebumu nodo­māja. Un vēl ļaunāk ari pūķus! Es tomēr nēsāšu šo zobenu. Man nav pašam sava. Līdz tam laikam, kad iegūšu savu zobenu, nēsāšu Zaroku.

Murtags sarāvās, kad Eragons izrunāja šo vārdu. Kā vē­lies, viņš teica. Nodūris skatienu, viņš atkal pievērsās trušu dīrāšanai.

Kad maltīte bija gatava, Eragons ēda lēnām, lai arī bija izsalcis. Karstais ēdiens viņam lika justies labāk. Kad viņi kasīja ēdiena paliekas no šķīvjiem, viņš sacīja: Man jāpārdod mans zirgs.

-    Kāpēc ne Broma? Murtags vaicāja. Šķita, ka viņa sliktā oma bija pazudusi.

-   Ledusliesma? Broms solīja parūpēties par viņu. Tā kā Broma… vairs nav, es to darīšu viņa vietā.

Murtags nolika savu bļodu klēpī. Ja tu to vēlies, esmu pārliecināts, ka atradīsim pircēju kādā pilsētiņā vai ciemā.

-    Mēs? Eragons pārjautāja.

Murtags lūkojās sāņus, it kā apsvērdams nākamo soli. Šeit tu ilgi vairs nevarēsi palikt. Ja razaki ir kaut kur tuvumā, Broma kaps viņiem būs kā bākuguns. Eragons par to nebija iedomājies. Un nepieciešams laiks, lai tavas ribas sadzītu. Zinu, ka vari aizstāvēt sevi ar maģijas palīdzību, taču tev vaja­dzīgs ceļabiedrs, kas spēj cilāt smagumus un likt lietā zobenu. Es lūdzu atļauju ceļot ar tevi kopā vismaz pagaidām. Taču man tevi ir jābrīdina: Impērija mani meklē. Kādu dienu līs asinis.

Eragons vārgi iesmējās un juta, ka no acīm tek asaras, jo smejoties sāpēja sāns. Atguvis elpu, viņš sacīja: Man vien­alga tevi var meklēt kaut vesela armija. Tev taisnība: man ir vajadzīga palīdzība. Es priecātos, ja tu būtu man līdzās, tomēr man jāapspriežas arī ar Safīru. Taču man tevi jābrīdina, ka Galbatorikss varētu sūtīt veselu armiju, lai notvertu mani. Tu nebūsi lielākā drošībā ar Safīru un mani nekā viens pats.

-    Es zinu, Murtags atbildēja pasmaidot. Tomēr mani tas neapturēs.

-    Labi, Eragons pateicīgs smaidīja.

Kamēr viņi runāja, alā iečāpoja Safira un sasveicinājās ar Eragonu. Viņa priecājās redzēt zēnu, taču viņas domās un vār­dos skanēja dziļas skumjas. Pūķis nolika savu lielo, zilo galvu uz zemes un jautāja: Vai tu esi atguvies?

Ne pārāk.

Man trūkst vecā vīra.

Man arī… Es nenojautu, ka viņš bijis Jātnieks. Broms! Viņš patiešām bija vecs vīrs tikpat vecs kā Atkritēji. Visu, ko viņš man mācīja par maģiju, acīmredzot viņš pats bija apguvis no Jātniekiem.

Safira mazliet sakustējās. Es zināju, kas viņš ir, tajā pašā brīdī, kad pie tavām mājām viņš man pieskārās.

Un tu man neteici? Kāpēc?

Viņš lūdza, lai nesaku, pūķis vienkārši piebilda.

Eragons nolēma par to nestrīdēties. Safira nevēlēja viņam ļaunu. Bromam bija arī citi noslēpumi. Viņš izstāstīja par Zaroku un Murtaga dusmām. Tagad es saprotu, kāpēc Broms neizstāstīja par to, kam piederējis Zaroks, kad viņš man iedeva zobenu. Ja viņš būtu izstāstījis, es droši vien aizbēgtu no Broma, tiklīdz man rastos tāda izdevība.

Tu darītu pareizi, ja tiktu vaļ,ā no tā, cik ātri vien iespē­jams, pūķis ar riebumu sacīja. Es zinu, ka šim ierocim nav cita līdzīga, taču būtu labāk, ja tev piederētu parasts zobens, nevis Morzana slepkavošanas rīks.

Varbūt. Safira, kurp mēs tagad dosimies'? Murtags piedāvā­jās nākt līdzi. Es neko nezinu par viņa pagātni, tomēr Murtags izskatās godīgs. Vai mums tagad būtu jādodas pie vārdeniem? Es gan nezinu, kā tos atrast. Broms mums to nepateica.

Viņš pateica man, Safira bilda.

Eragons no tiesas sadusmojās. Kāpēc viņš uzticēja šīs zinā­šanas tev, nevis man ?

Pūķa zvīņas čaukstēja pret sauso akmeni, kad tas no saviem augstumiem cieši noraudzījās jauneklī. Kad mēs devāmies prom no Tērmas un mums uzbruka urgļi, Broms man pavēstīja dau­dzas lietas par dažām es tev nemaz nestāstīšu, ja vien nebūs tāda nepieciešamība. Viņš raizējās par savu nāvi un to, kas notiks ar tevi pēc tās. Viņš man pastāstīja par kādu vīru, vārdā Dormnats, kas dzīvo Gileadā. Viņš mums varētu palī­dzēt atrast ceļu pie vārdeniem. Broms gribēja, lai tu zini, ka no visiem Alagēzijas ļaudīm tu biji vispiemērotākais, lai pārņemtu Jātnieku svētību.

Eragonam acīs sariesās asaras. Tā bija lielākā atzinība no Broma, kādu varēja gaidīt. Šo pienākumu es pildīšu godam.

Labi.