Eragons

-    Labi. Tagad ļauj man paēst, pirms es paskaidroju. Es mirstu no bada. Viņš satvēra bļodu un sāka alkatīgi ēst. Pēc dažiem steigā aprītiem kumosiem viņš sacīja ar pilnu muti: Dormnats piekrita tikties ar mums ārpus Gileadas rīt saullēk­tā. Ja viņš pārliecināsies, ka tu patiesi esi Jātnieks un ka viņam nav izlikti slazdi, jūs dosieties pie vārdeniem.

-    Kur mums ar viņu jātiekas? Eragons gribēja zināt.

Murtags norādīja uz rietumiem. Uz maza pakalna pāri

ceļam.

-    Kas ar tevi notika?

Murtags vēl pasmalstīja ēdienu no savas bļodas. Nekas sevišķs, un tieši tāpēc viss ir vēl jo sliktāk. Es uz ielas ieraudzīju kādu, kurš mani pazīst. Darīju vienīgo, ko tobrīd varēju, skrēju, ko kājas nes. Taču bija jau par vēlu viņš mani pazina.

Tas nebija labi, taču Eragons nezināja, cik slikti.

-   Tā kā es nepazīstu to, kuru tu satiki, man jājautā: vai viņš kādam sacīs?

Murtags ņirdzīgi iesmējās. Ja tu būtu ticies ar viņu, atbil­de nebūtu vajadzīga. Viņa mute ir vaļīga un visu laiku virinās, spļaujot ārā visu, kas vien ienāk prātā. Jautājums nav par to, vai viņš pateiks kādam, bet gan kam viņš pateiks. Ja šis stāsts nonāks nepareizās ausīs, mums būs nepatikšanas.

-   Es šaubos, vai karavīrus sūtīs šonakt, tumsā tevi būs grūti sameklēt, Eragons norādīja. Mēs varam rēķināties, ka būsim drošībā līdz rītam, un tad, ja viss ies gludi, mēs dosimies ceļā kopā ar Dormnatu.

Murtags papurināja galvu. Nē, tikai jūs dosieties kopā ar viņu. Kā jau sacīju es neiešu pie vārdeniem.

Eragons nelaimīgs skatījās uz viņu, nenolaizdams acis. Viņš gribēja, lai Murtags dodas līdzi. Ceļojuma laikā viņi bija kļuvuši par draugiem, un jauneklis nevēlējās pat pieļaut domu par šķir­

šanos. Viņš jau sāka iebilst, bet Safira apklusināja Eragonu un maigi sacīja: Pagaidi līdz rītam. Tagad nav īstais laiks.

Labi, viņš īgni piekrita. Abi draugi turpināja runāt, līdz zvaigznes debesīs kļuva spožas, tad likās uz auss, bet Safira pirmā stājās sardzē.

Eragons pamodās divas stundas pirms rītausmas, un viņa plauksta tirpa. Apkārtnē viss bija klusi un mierīgi, taču kaut kas viņam nelika mieru, prātā viņš juta it kā duramies skabargu. Viņš ielika makstī Zaroku un piesardzīgi pieslējās kājās, lai nesaceltu ne mazāko troksni. Safira ziņkāri paskatījās uz viņu ar savām lielajām, spožajām acīm. Kas noticis? viņa vaicāja.

Nezinu, Eragons atbildēja. Viņš neredzēja neko aizdomīgu.

Safira ziņkāri paošņāja gaisu. Viņa klusām iešņācās un pacē­la galvu. Es tuvumā sajūtu zirgus, taču tie nekustas. No tiem nāk savāda, nepazīstama smaka.

Eragons aizrāpoja līdz Murtagam un pakustināja plecu. Murtags acumirklī pamodās, izrāva dunci no segas apakšas un jautājoši paskatījās uz Eragonu. Jauneklis viņam parādīja zīmi, lai paliek kluss, un nočukstēja: Tuvumā ir sveši zirgi.

Murtags, ne vārda nebildis, izvilka zobenu. Viņi klusām nostājās abās pusēs Safirai pilnībā sagatavojušies atvairīt uzbrukumu. Kamēr viņi gaidīja, austrumos uzlēca rīta zvaig­zne. Iečakstinājās vāvere.

Nikns rēciens lika Eragonam apmesties riņķī ar augsti pa­celtu zobenu. Apmetnes malā stāvēja milzīgs urglis ar nešpetni asu cērtni. No kurienes viņš ieradās? Mēs nekur neredzējām viņu pēdas, Eragons paspēja nodomāt. Urglis ieaurojās un pa­cēla savu ieroci, tomēr nepaguva likt to lietā.

Brisingr! Eragons noskaldīja maģiskā cirtiena vārdu. Urgļa seja sašķobījās šausmās, kad viņš uzsprāga zilas gaismas zibsnī. Asinis apšļāca Eragonu, un brūnā masa pašķīda gaisā. Safira aiz viņa satraukta ietaurējās un atkāpās. Eragons apsvie­dās apkārt. Kamēr viņš iznīdēja pirmo urgli, vesels bars bija atskrējis no otras puses. Vajadzēja man tik stulbi iekrist!

Atskanēja skaļi tērauda klakšķi, tur Murtags atsita urgļu uzbrukumu. Eragons mēģināja viņam palīdzēt, tomēr ceļā aiz­stājās četri monstri. Pirmais cirta zobenu pret puiša plecu, tomēr Eragons izvairījās no tā un nogalināja urgli ar maģisko lāstu. Nākamajā sekundē ar Zaroku viņš pārcirta rīkli otrajam, tad mežonīgi apmetās apkārt un caururba trešā sirdi. Kamēr viņš cīnījās, pieskrēja ceturtais mežonīgi mētādams smagu vāli.

Eragons redzēja viņu tuvojamies un mēģināja pacelt zobenu, lai atsistu vāli, taču sekundi par vēlu. Kad vāle jau tuvojās viņa galvai, Eragons iekliedzās: Safira, lido! Eragonam acu priekšā nozibēja gaisma, un tad viņš acumirklī zaudēja samaņu.

40. NODAĻA DU SŪNDAVAR FREOHR

Pirmais, ko Eragons pamanīja, viņam bija silti un guļvieta bija sausa, vaigs piespiests raupjam audumam, tomēr rokas nebija saistītas. Jauneklis sakustējās, taču pagāja vairākas minūtes, līdz beidzot viņš varēja piecelties sēdus un aplūkot apkārtni.

Viņš sēdēja cellē uz mazas, nelīdzenas gultas. Augstu sienā bija redzams restots logs. Dzelzs durvis ar nelielu, līdz pusei pievērtu restotu lodziņu bija cieši noslēgtas. Eragonam necie­šami sāpēja galva tas nebija nekāds brīnums, ņemot vērā saņemto sitienu. Prāts bija dīvaini dūmakains. Viņš mēģināja likt lietā maģiju, taču nespēja tik stipri sakoncentrēties, lai atcerētos senos vārdus. Viņi mani sazāļojuši, jauneklis galu galā nolēma.