Eragons

-   Ja mēs neko nedarīsim, viņa nomirs! Ja zirgiem tas ir par smagu, Safira var lidot uz priekšu ar Arju un mani: vismaz mēs nonāksim pie vārdeniem laikā. Tu varētu panākt mūs pēc dažām dienām.

Murtags noņurdēja un sakrustoja rokas.

-     Protams. Murtags nastu nesējs. Murtags zirgu vedējs. Man jāpatur prātā, ka tagad deru vairs tikai tam. Ā, un atcerēsimies, ka šobrīd visi Impērijas karavīri mani meklē, jo tu nespēji sevi aizsargāt un man bija tevi jāglābj. Jā, es laikam sekošu taviem norādījumiem un vedīšu zirgus aiz tevis kā labs kalpotājs.

Eragons bija samulsis, pēkšņi dzirdot tādu niknumu Murtaga balsī.

-    Kas tev kaiš? Es esmu tev pateicīgs par to, ko tu darīji manā labā. Tev nav iemesla dusmoties uz mani! Es tev nelūdzu doties man līdzi vai glābt no Gileadas. Tu to izvēlējies. Es tevi nespiedu kaut ko pasākt.

-    O, atklāti ne. Ko citu varēju iesākt, kā vien palīdzēt jums pret razakiem? Un vēlāk Gileadā man sirdsapziņa neļāva tevi atstāt. Problēma ar tevi ir tāda, Murtags sacīja, iebakstot Eragonam krūtīs, ka tu esi pavisam nevarīgs un tādēļ visiem tev ir jāpalīdz!

Vārdi aizskāra Eragona lepnumu tajos slēpās daļa patiesības.

-    Neskaries man klāt, viņš norūca.

Murtags iesmējās ar metāla pieskaņu balsī.

-    Kas tad notiks vai tu man iesitīsi? Tu pat nevarēji satriekt mūra sienu.

Viņš tuvojās, lai vēlreiz pagrūstu Eragonu, bet jauneklis sagrāba viņa roku un iesita pa vēderu.

-    Es teicu neskaries man klāt!

Murtags saliecās lādēdamies. Tad viņš iekliedzās un metās virsū Eragonam. Abi nokrita, saķērušies ar rokām un kājām un sitot viens otram. Eragons sita pa Murtaga labo gurnu un trāpīja ugunskurā. Gaisā pacēlās dzirksteles un gailošas ogles.

Viņi vārtījās pa zemi, mēģinot gūt virsroku. Eragonam izde­vās palikt kāju zem Murtaga krūtīm un kārtīgi iespert. Murtags kūleniski pārlidoja Eragona galvai, ar smagu būkšķi nokrītot uz muguras.

Murtagam aizcirtās elpa. Viņš grīļodamies pieslējās kājās un, smagi elpodams, metās Eragonam virsū. Viņi atkal sāka plūkties. Safiras aste nošvīkstēja starp abiem, noskanēja apdullinošs rēciens. Eragons ignorēja viņu un mēģināja pārlēkt pūķa astei, taču nagaina ķepa pārtvēra puisi pusceļā un piespieda pie zemes.

Pietiek!

Viņš veltīgi centās nogrūst Safiras muskuļoto ķetnu no savām krūtīm un ieraudzīja, ka arī Murtags ir tāpat pienaglots. Safira atkal ierēcās, nošņakstinādama žokļus. Viņa pagrieza galvu uz Eragona pusi un nikni skatījās. Tev jau nu būtu vajadzējis kaut ko iemācīties! Kaujas kā badīgi suņi par gaļas druskām. Ko Broms par to teiktu ?

Eragons sajuta, kā svilst viņa vaigi, un novērsa skatienu. Viņš zināja, ko Broms būtu sacījis. Safira turēja abus pie zemes, ļaujot savaldīt dusmas, un tad stingri sacīja Eragonam: Tagad, ja negribi pavadīt nakti zem manas kājas, tu pieklājīgi pavaicāsi Murtagam, kas viņu satrauc. Viņa aizlocīja kaklu līdz Murtagam un vēroja viņu ar vienu no savām milzīgajām, zilajām acīm. Un pasaki, ka es neļaušu apsaukāties nevienam nojums abiem.

Vai ļausi mums piecelties? Eragons žēlabaini prasīja. Nē. '

Eragons negribīgi pagrieza galvu uz Murtaga pusi, juzdams asiņu garšu mutes kaktiņā. Murtags novērsa skatienu un vērās debesīs.

-    Nu, vai viņa atlaidīs mūs?

-Nē, ja mēs neizrunāsimies… Viņa grib zināt, kas tevi patiesībā satrauc, Eragons samulsis prasīja.

Safīra apstiprinoši norūcās un turpināja skatīties uz Murtagu. Viņam nebija nekādu iespēju paslēpties no pūķa urbjošā ska­tiena. Beidzot viņš paraustīja plecus, nomurminādams kaut ko zem deguna. Safiras nagi iespiedās dziļāk viņa krūškurvī, bet aste nošvīkstēja gaisā. Murtags nikni paskatījās uz pūķi, tad sacīja jau skaļāk:

-    Es jau iepriekš tev teicu: es negribu doties pie vārde­niem.

Eragons sarauca pieri vai tas bija vienīgais iemesls?

-    Negribi vai… nevari?

Murtags mēģināja nostumt Safiras kāju no savām krūtīm, bet drīz vien nolamājās un padevās.

-    Negribu! Viņi gaida no manis lietas, kuras nevaru paveikt.

-    Vai tu viņiem kaut ko nozagi?

-    Kaut tas būtu tik vienkārši!

Eragons izmisumā pavērsa acis pret debesīm.

-    Nu, bet kas tad tas ir? Vai tu nogalināji kādu svarīgu per­sonu vai pārgulēji ar nepareizo sievieti?

-    Nē, es tikai piedzimu, Murtags noslēpumaini sacīja. Viņš atkal pagrūda Safiru. Šoreiz viņa abus palaida vaļā. Viņi piecēlās, bet pūķis uzmanīgi vēroja abus ķildniekus un nopurināja netīrumus no viņu drēbēm.

-   Tu izvairies no jautājuma, Eragons sacīja, aptaustot sasisto lūpu.

-    Nu un tad? Murtags izmeta, slādams uz nometnes malu. Pēc brīža viņš nopūtās.

-    Nav svarīgi, kā nonācu šajā nepatīkamajā stāvoklī, taču varu tev teikt vienu vārdeni nepriecātos par manu ierašanos pat tad, ja es rokās nestu karaļa galvu. O, iespējams, viņi laipni sveiktu mani un ielaistu padomē, taču uzticēties man nekad. Un, ja es ierastos nejauši, tāpat kā tagad, daudz labprātāk viņi iekaltu mani važās.

-   Vai tu man vari pateikt, kas notika? Eragons vaicāja. Es pats esmu darījis lietas, ar kurām nelepojos, tāpēc negrasos tevi nosodīt.

Murtags lēni papurināja galvu, viņa acis dega.