Читаем Eragons полностью

-    No tā nebūtu nekāda labuma, Murtags sacīja, papurinot galvu. Tornaks un Ledusliesma ir labi kara zirgi, taču abi ir noguruši. Turklāt nav ātri skrējēji. Paskaties uz to vīru zir­giem gatavie auļotāji. Viņi mūs noķers, pirms būsim nojājuši pusjūdzi. Turklāt iespējams, ka viņiem ir kas svarīgs sakāms. Labāk pasaki Safīrai, lai ātrāk atgriežas.

Eragons to jau darīja. Viņš izklāstīja situāciju un pabrīdināja: Nerādies, ja vien nerodas tāda nepieciešamība. Mēs neesam Impērijā, taču es negribu, lai kāds par tevi uzzina.

Nedomā par to, sekoja viņas atbilde. Atceries, maģija tevi var pasargāt, kad ātrums un veiksme vairs nevar. Viņš sajuta, kā pūķis paceļas gaisā un steidzas pie viņiem, slīdēdams tuvu zemei.

Vīru grupa no pakalna raudzījās uz ceļotājiem.

Eragons nervozi sažņaudza Zaroku. Stieples apvītais roktu­ris droši gulēja zem viņa cimda. Jauneklis sacīja zemā balsī:

-   Ja viņi mums uzbruks, es tos varētu aizbaidīt ar maģiju. Ja tas neiedarbosies, ir vēl ari Safira. Interesanti kā viņi reaģēs, ieraugot Jātnieku? Par viņu varenību klīst daudzi nostāsti… Varbūt ar to pietiks, lai izvairītos no kaujas.

-    Pārāk nerēķinies ar to, Murtags apņēmīgi sacīja. Ja būs kauja, mums vienkārši jānogalina tik daudz viņējo, lai pārlieci­nātu, ka mēs neesam viņiem pa zobam.

Murtaga seja izskatījās līdzsvarota un apņēmīga.

Vadonis, kas jāja ar sarķi, pacēla vāli, liekot raitniekiem doties ceļotāju virzienā. Vīri kratīja šķēpus virs galvām un skaļi auroja, rikšodami arvien tuvāk. Viņiem pie sāniem karājās nodriskātas makstis. Ieroči bija sarūsējuši un aplipuši ar netīru­miem. Četri vīri izšāva bultas uz Eragonu un Murtagu.

Vadonis grieza vāli, un viņa vīri atbildēja ar kliedzieniem, ielencot Eragonu un Murtagu. Eragona lūpas savilkās. Viņš gandrīz palaida maģijas lādiņu viņu pūlī, tomēr atturēja sevi. Mēs vēl nezinām, ko viņi grib, viņš sev atgādināja, apvaldīdams nelāgās nojautas.

Kad Eragons un Murtags bija cieši aplenkti no visām pusēm, vadonis pieveda savu zirgu, sakrustoja rokas un kritiski nopē­tīja gūstekņus. Viņš sarauca uzacis.

-    Nu, šie ir labāki nekā parastie atkritumi, ko atrodam! Vismaz šoreiz atradām veselīgus. Un šoreiz viņi nemaz nebija jāsašauj. Grīgs priecāsies!

Vīrs iesmējās.

Noklausoties vīra sacīto, Eragonam radās nelabas aizdomas. Safira…

-   Paklau, jūs abi, vadonis iesāka, vērsdamies pie Eragona un Murtaga. Ja jūs būsiet tik laipni un noliksiet savus ieročus, mani vīri nepārvērtīs jūs dzīvos bultu makos.

Strēlnieki rēkdami pamāja. Vīrs atkal iesmējās.

Murtags vienīgi pacēla savu zobenu.

-    Kas jūs esat un ko gribat? Mēs esam brīvi cilvēki, kas ceļo pa šo zemi. Jums nav tiesību mūs aizturēt.

-     O, man ir visas tiesības, vīrs nicinoši izmeta. Un, kas attiecas uz manu vārdu, vergi neuzrunā savus kungus šādā tonī, ja vien viņi negrib dabūt sukas.

Eragons klusu nolamājās. Vergu mednieki! Atmiņā spilgti uzplaiksnīja Drasleonas izsolē redzētie cilvēki. Viņā uzvilnīja niknums. Puisis paraudzījās uz apkārt stāvošajiem vīriem ar naidu un riebumu.

Vadoņa sejā ievilkās rievas.

-    Nometiet ieročus un padodieties!

Vergu mednieki saspringa, ledaini lūkojoties uz abiem, jo nedz Eragons, nedz Murtags nenolaida zobenu. Eragona plauksta notirpa. Viņš sadzirdēja nelielu čaboņu sev aiz mugu­ras un skaļas lamas. Pārsteigtais jauneklis apsviedās apkārt.

Viens no vergu tirgotājiem bija noņēmis segu no Arjas sejas. Viņš pārsteigumā palika pavērtu muti, tad iesaucās:

-    Torkenbrand, šitais ir elfs!

Vīri sakustējās no pārsteiguma, bet vadonis aizveda savu zirgu līdz Ledusliesmai. Viņš palūkojās lejup uz Arju un iesvilpās.

-    Nu, cikta' šī varētu maksāt? kāds gribēja zināt.

Torkenbrands kādu brīdi klusēja, tad izpleta rokas un sacīja:

-    Mazākais? Veselus bagātību kalnus. Impērija maksās par viņu tīrā zeltā!

Vergu tirgoņi sajūsmā klaigāja un sita cits citam uz pleca. Eragona prātā atskanēja Satīras rēkoņa, kad viņa strauji apstā­jās tieši virs viņu galvām. Uzbrūc! viņš iesaucās. Taču ļauj bēgt, ja viņi skrien. Pūķis acumirklī salocīja spārnus un metās lejā. Eragons ātri pabrīdināja Murtagu. Tas acumirklī saprata. Ar spēcīgu elkoņa sitienu Murtags izsita vienu no vergu tirgoņiem no segliem un iespieda papēžus Tornakam sānos.

Kara zirgs, sapurinot krēpes, palēcās uz priekšu, sagriezās un pacēlās pakaļkājās. Murtags vicināja savu zobenu, tikmēr

Tornaks metās uz priekšu, iedzīdams priekškāju pakavus no segliem izsistā vergu tirgoņa mugurā. Vīrs kliedza sāpēs.

Pirms vergu tirgoņi saprata, kas notiek, Eragons izkļuva no kņadas un pacēla rokas, iedarbinot senās valodas vārdus. Indigo gaismas lode ietriecās zemē pašā kaujas vidū, sašķīzdama pilie­nu strūklakā, kas drīz izzuda kā rasa saulē. Safira nolaidās no debesīm mirkli vēlāk un nostājās viņam blakus. Viņa atvēra savus žokļus, izrādot masīvos ilkņus, un rēca.

-    Redziet, Eragons mēģināja pārkliegt troksni, es esmu Jātnieks!

Viņš pacēla virs galvas Zaroku, tā sarkanais asmens zaigoja saules gaismā, un tad norādīja ar to vergu tirgoņiem.

-    Bēdziet, ja gribat palikt dzīvi!

Перейти на страницу:

Похожие книги