Eragons

Jā, Eragons nomākts sacīja. Bet Torkenbrands bija bez­spēcīgs. Viņš nevarēja aizstāvēties vai bēgt. Pēc īsa brīža viņš, iespējams, būtu padevies. Murtags viņam nedeva šo iespēju. Ja Torkenbrandam vismaz būtu iespēja cīnīties, arī tad nebūtu tik ļauni.

Eragon, ja arī Torkenbrandam būtu iespēja cīnīties, iznā­kums būtu tāds pats. Tu zini tikpat labi kā es, ka tikai retais var līdzināties tev vai Murtagam zobenu cīņā. Torkenbrands tāpat ietu bojā, lai arī liekas, ka tu domā tā būtu cienīgāka nāve.

Es nezinu, kas ir pareizi! Eragons nopūtās. Nav atbilžu, kas būtu pareizas.

Reizēm, Safīra maigi atbildēja, nav atbilžu. Gūsti mācību par Murtagu no šā gadījuma. Tad piedod viņam. Un, ja nevari

piedot, aizmirsti jo viņš negribēja tev ļaunu, lai arī cik sasteigta bija viņa rīcība. Tu vēl aizvien domā par to ?

Saraucis pieri, Eragons ierīkojās ērtāk seglos. Viņš kustējās, it kā jātu ar zirgu, nevis lidotu. Viņš pārliecās pār Safiras plecu un paskatījās, kā klājas Murtagam. Viņa uzmanību piesaistīja krāsains plankums ceļa posmā, kuru viņi jau bija mērojuši.

Urgļi bija apmetušies netālu no upes gultnes, ko viņi šķēr­soja vakarvakarā. Kā urgļi varēja būt viņiem uz pēdām, ejot kājām? Safīra arī ieraudzīja monstrus un, sakļāvusi spārnus, pievilka tos cieši pie rumpja un sāka strauji nolaisties, šķeļot gaisu. Nedomāju, ka viņi mūs ir pamanījuši, viņa teica.

Eragons arī cerēja, ka ne. Viņš miedza acis no gaisa strūk­las, kas kļuva spēcīgāka, kad pūķis palielināja lejupslīdes leņķi. Vadonis laikam tos triec pa galvu pa kaklu, viņš sacīja.

Jā varbūt viņi visi nomirs no spēku izsīkuma.

Kad viņi nolaidās, Murtags strupi uzsauca:

-    Kas tagad?

-    Urgļi mums ir uz pēdām, Eragons sacīja. Viņš norādīja uz aizmuguri, kur bija apmeties urgļu bars.

-    Cik tālu mums vēl jāiet? Murtags vaicāja un pacēla rokas pret sauli, lai noteiktu, cik stundu palicis līdz saulrietam.

-    Parastā gaitā? Man šķiet, vēl kādas piecas dienas. Tādā ātrumā, kā mēs ceļojam tagad, vēl kādas trīs. Taču, ja mēs nenokļūsim turp rīt, var gadīties, ka urgļi mūs notvers un Arja tad katrā ziņā nomirs.

-    Viņa varētu izturēt vēl kādu dienu.

-    Mēs nevaram rēķināties ar to, Eragons iebilda, vienī­gais veids, kā nokļūt pie vārdeniem laikā, ir neapstājoties doties uz priekšu. Neapstāties arī, pat lai gulētu. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.

Murtags rūgti iesmējās.

-    Kā tu ceri to paveikt? Mēs jau esam ceļojuši bez pienācīga miega. Ja vien Jātnieki nav citādi veidoti kā mēs, pārējie mir­stīgie, tu esi tikpat noguris kā es. Mēs esam nojājuši galvu reibinošu attālumu, un zirgi, ja tu gadījumā neesi pamanījis, ir uz sabrukuma robežas. Vēl viena tāda diena, un mēs būsim pagalam.

Eragons paraustīja plecus.

-    Neko darīt. Mums nav izvēles.

Murtags vēroja kalnus.

-    Es tevi varētu šeit pamest un ļaut lidot tālāk ar Safīru… Urgļi sadalītu savus spēkus, un jums rastos labāka iespēja nokļūt līdz vārdeniem.

-    Tā būtu pašnāvība, Eragons sacīja, sakrustojis rokas. Tie urgļi kaut kādā veidā ir ātrāki, ejot kājām, nekā mēs savu zirgu mugurā. Viņi tevi nomedīs kā briedi. Vienīgais veids, kā izvairīties no viņiem, ir atrast patvērumu pie vārdeniem.

Par spīti sacītajam, viņš nebija drošs, vai grib, lai Murtags paliek. Man viņš patīk, Eragons pie sevis atzinās, tomēr neesmu pārliecināts, vai tas ir labi.

-    Es vēlāk izbēgšu, Murtags strupi noteica. Kad mēs nonāksim pie vārdeniem, es varu pazust sānu ielejā un atrast ceļu uz Surdu, kur varu noslēpties, nepievēršot sev pārāk lielu uzmanību.

-    Tātad tu paliec?

-    Vai nu palikšu, vai ne, es redzēšu, kā tu nonāc pie vārde­niem, Murtags nosolījās.

Gatavi jaunam izaicinājumam, viņi visiem spēkiem centās atrauties no urgļiem, tomēr vajātāji nāca arvien tuvāk. Naktī monstri jau bija par trešdaļu ceļa tuvāk nekā no rīta. Kad abus jaunos vīriešus pārņēma nogurums, viens no viņiem gulēja zirga seglos, tikmēr nomodā esošais veda zirgus vajadzīgajā virzienā.

Eragons pilnībā uzticējās Arjas atmiņām. Elfas īpatnējā prāta dēļ reizēm viņš pieļāva kļūdas, un ceļotājiem nācās mak­sāt par to ar savu dārgo laiku. Pamazām viņi pagriezās uz kalnu austrumu nogāzes pakāji, raugoties pēc ielejas, kam bija jāved tieši pie vārdeniem. Pusnakts pienaca un aizgāja, bet no ielejas nebija ne miņas.

Kad saule atkal parādījās pie debesjuma, viņi priecīgi ierau­dzīja, ka urgļi palikuši tālu aiz muguras.

-    Šī ir pēdējā diena, Eragons sacīja, plati nožāvājoties, ja līdz pusdienlaikam nebūsim nonākuši tuvu vārdeniem, es lidošu uz priekšu kopā ar Arju. Tu varēsi doties, kurp vien vēlies. Tomēr tev vajadzēs ņemt līdzi Ledusliesmu. Es nevarēšu atgriezties pēc zirga.

-   Varbūt tas nebūs nepieciešams, mēs vēl aizvien varam nokļūt laikā, Murtags sacīja. Viņš berzēja sava zobena rokturi.

Eragons paraustīja plecus.

-    Mēs varētu.

Viņš devās pie Arjas un uzlika roku viņai uz pieres. Tā bija mitra un bīstami karsta. Elfas acis satraukti šaudījās zem plak­stiņiem, it kā viņu mocītu murgi. Eragons piespieda pie Arjas uzacīm mitru drānu, vēlēdamies, kaut varētu ko vairāk darīt viņas labā.