Eragons

Ledāji nomainīja kokus, un tie mirdzēja zili un balti zem saules stariem. Sniega mirdzums lika Eragonam aizvērt acis. Pēc brīža viņš mēģināja tās atvērt, tomēr spožums aizvien žilbi­nāja. Nokaitināts viņš koncentrēja skatienu uz rokas izliekumu. Kā tu to vari izturēt? viņš jautāja Safīrai.

Manas acis ir spēcīgākas par tavējām, sekoja viņas atbilde.

Gaiss bija ledains. Ūdens Eragona matos sasala, izveidojot spožu bruņucepuri. Krekls un bikses bija sasalušas ragā ap viņa kājām un rokām. Safiras zvīņas kļuva slīdīgas no apledojuma, bet spārni apsarmoja. Viņi nekad agrāk nebija lidojuši tik aug­stu, tomēr kalnu virsotne aizvien vēl bija jūdzēm tālu.

Safiras spārnu vēzieni kļuva lēnāki un elpa aizvien smagāka. Eragons elsoja un smagi elpoja likās, ka trūkst gaisa. Mēģinā­dams atvairīt bailes, viņš atspiedās pret Safiras kakla radzēm.

Mums… jātiek no šejienes ārā, viņš sacīja. Acu priekšā Era­gonam peldēja sarkani punkti. Es nevaru… paelpot. Likās, ka Safira viņu nedzird, tādēļ viņš atkārtoja sakāmo šoreiz ska­ļāk. Atbildes nebija. Viņa mani nedzird, viņš aptvēra. Puisis grīļojās, nespēdams sakopot domas, tad nosvērās uz sāniem un iekliedzās:

Nes mūs lejā!

Piepūle pilnībā iztukšoja viņa galvu. Skats nozuda tumsā.

Eragons atguva samaņu, kad abi izkļuva no mākoņiem. Jaunekļa galva pulsēja. Kas notika? viņš vaicāja, cenšoties apsēsties taisni un mulsi lūkojoties visapkārt.

Tu zaudēji samaņu, Safira attrauca.

Viņš mēģināja izlaist pirkstus caur matiem, taču apstājās, kad sajuta lāstekas. To es zinu, bet kāpēc tu man neatbildēji?

Manas smadzenes neko nespēja aptvert. Likās, ka taviem vārdiem nav jēgas. Kad tu zaudēji samaņu, sapratu: kaut kas nav kārtībā, un laidos lejā. Man nevajadzēja pārāk tālu aizlidot, lai saprastu, kas noticis.

Labi, ka tu arī nezaudēji samaņu, Eragons, nervozi iesmējies, sacīja. Safira tikai nošvīkstināja asti. Viņš sapņaini skatījās uz kalnu virsotnēm, kas slēpās aiz mākoņiem. Žēl, ka nevarējām nostāties uz vienas no tām virsotnēm… Nu, tagad vismaz mēs zinām, ka varam izkļūt no šīs ielejas tikai pa to pašu ceļu, pa kuru ienācām. Kāpēc mums pietrūka gaisa? Kā mums var pie­tikt gaisa šeit, bet pietrūkt tur?

Nezinu, taču es nekad neuzdrošināšos lidot tik tuvu saulei. Mums jāpatur prātā šī pieredze. Šādas zināšanas var noderēt, ja mums kādreiz būs jācīnās ar kādu citu Jātnieku.

Ceru, ka tas nekad nenotiks, Eragons sacīja. Tagad turēsi­mies zemāk. Vienai dienai piedzīvojumu pietiks. Viņi slīdēja pa maigām gaisa plūsmām, dreifējot no viena kalna uz citu, līdz Eragons ieraudzīja, ka urgļu kolonna nonākusi pie ieejas ielejā. Kas viņus dzen tādā ātrumā, un kā viņi to var izturēt?

Tagad, kad esam tiem tuvāk, redzu, ka šie urgļi ir lielāki par iepriekš sastaptajiem, Safira sacīja. Sie būtu krietnu galvas tiesu lielāki par garāko vīru. Nezinu, no kurienes šie ieradušies, taču tai būtu jābūt nežēlīgai vietai, kur rodas šādi monstri.

Eragons uzmeta skatienu zemei viņš neredzēja tik labi kā pūķis. Ja viņi turpinās doties uz priekšu tik ātrā solī, viņi notvers Murtagu, pirms mēs uziesim vārdenus.

Labāk cerēsim, ka ne. Varbūt mežs kavēs viņu virzību… Vai viņus varētu apturēt ar maģiju?

Eragons papurināja galvu. Apturēt… nē. Viņu ir pārāk daudz. Viņš prātoja par plāno miglas kārtu ielejā virs zemes un nosmīnēja. Tomēr es viņus varētu uz bridi aizkavēt. Viņš aizvēra acis, izvēlējās nepieciešamos vārdus, palūkojās uz miglu un nokomandēja:

-    Gath un reisa du rakr!

Lejā izcēlās kņada. No augšas izskatījās, it kā zeme būtu pārtapusi milzīgā, slinki plūstošā upē. Svina pelēks miglas blāķis nogūla urgļu ceļā un sabrieda biedējošā sienā tumšā kā negaisa mākonis. Urgļi saminstinājās tās priekšā, tad turpi­nāja ceļu kā neapstādināms triecienspēks. Migla apņēma viņus, nosedzot skatam priekšējās rindas.

Eragona spēki sāka strauji zust un sirds dauzījās kā putns krātiņā. Viņš elsoja, un acis no piepūles spiedās ārā. Jauneklis centās mazināt maģijas satvērienu aizvērt sprostu, caur kuru lauzās ārā dzīvības spēki. Mežonīgi iekliedzoties, viņš pārcirta saikni ar maģiju. Maģijas strūklas apsīka kā čūskas ar nocir­stām galvām, bezspēcīgi lodājot pa smadzenēm un ķeroties pie spēka druskām. Miglas siena izklīda kā slideni dubļi. Urgļus tā nebija aizkavējusi.

Eragons vārgi gulēja uz Safiras muguras un smagi elpoja. Tikai tagad viņš atcerējās Broma vārdus:

-    Maģiju ietekmē attālums tieši tāpat kā bultu vai šķēpu. Ja tu mēģini kaut ko pacelt vai pakustināt jūdzes attālumā, tam būs nepieciešams vairāk enerģijas, nekā esot tuvumā.

Vairs es to neaizmirsīšu, viņš sevī drūmi nodomāja.

Tev to vispār nevajadzēja aizmirst, Safira iestarpināja. Vispirms zemes pikucis Gileadā un tagad šis gadījums. Vai tu neņem vērā neko no Broma mācības ? Tu nogalināsi sevi, ja turpināsi būt nevērīgs.

Es ņēmu vērā, viņš nepiekāpās, berzējot zodu. Vienkārši jau pagājis kāds laiks, un man nav bijusi iespēja padomāt par to. Es nekad nebiju izmantojis maģiju no liela attāluma kā es varēju zināt, ka tas būs tik grūti ?