Eragons

-    Es tevi brīdināju, ka neiešu pie vārdeniem, bet tu neatkā­pies, un nu esi ievilcis mani starp diviem dzirnakmeņiem! Tev prātā ir tikai elfas atmiņas. Kāpēc tu man neteici, ka te nav citas izejas?

Eragons salēcās no apvainojumu krusas un kliedza pretī:

-    Es zināju tikai to, kur mums jāiet, nevis kas atrodas blakus! Nevaino mani par to, ka izlēmi nākt līdzi!

Murtags svelpjoši elpoja; kad viņš nikni aizgriezās prom, Eragons redzēja tikai sava biedra nekustīgo, saliekušos stāvu. Viņa paša pleci bija saspringti un kaklā pulsēja vēna. Nepacietībā gaidot, jauneklis iecirta rokas sānos.

Kāpēc jūs apstājāties ? Safīra satraukti vaicāja.

Nenovērs manas domas.

-    Kas tev par problēmu ar vārdeniem? Kas tur var būt tik briesmīgs, ja tu slēp to pat tagad? Vai tu labāk gribi cīnīties ar kuiļiem, nevis pastāstīt man? Cik reižu mums jāatgriežas pie tā, līdz tu man uzticēsies?

Iestājās ilgs klusuma brīdis.

Urgļi! Safīra atgādināja.

Es zinu, Eragons sacīja, mēģinot nezaudēt savaldīšanos. Tomēr mums jātiek galā ar šo.

Ātrāk, ātrāk!

-   Murtag, Eragons nopietni ierunājās, ja vien tu negribi iet bojā, mums jādodas pie vārdeniem. Neliec man nokļūt viņu rokās, nezinot, kā viņi rīkosies, ieraudzījuši tevi. Tas varētu būt gana bīstami arī bez nevajadzīgiem pārsteigumiem.

Beidzot Murtags pagriezās pret Eragonu. Viņš strauji un smagi elpoja kā stūrī iedzīts vilks. Murtags brīdi vilcinājās un tad sacīja aizlauztā balsī:

-   Tev ir tiesības zināt. Es… es esmu Morzana, pirmā un pēdējā Atkritēja dēls.

49. NODAĻA Dilemmas priekšā

ERagons zaudēja valodu. Viņa prāts nespēja pieņemt Murtaga teikto. Atkritējiem taču nebija bērnu, un nepavisam jau nu ne Morzanam. Morzanam! Cilvēkam, kas nodeva Jātniekus Galbatoriksam un bija pats uzticamākais karaļa kalps līdz pat pašai nāvei. Vai tā varētu būt taisnība?

Safiras šoks skāra Eragonu sekundi vēlāk. Viņa brāzās no upes cauri kokiem un krūmiem, lai ātrāk nonāktu viņam bla­kus, zobus atiezusi un asti brīdinoši pacēlusi. Esi gatavs uz visu, viņa brīdināja. Iespējams, viņš prot lietot maģiju.

-    Vai tu esi viņa mantinieks? Eragons vaicāja, slepeni sniegdamies pēc Zaroka. Ko viņš grib no manis ? Vai viņš patie­šām strādā valdnieka labā ?

-    Es to neizvēlējos! Murtags kliedza, ciešanās saviebis seju. Viņš izmisīgi raustīja drēbes, noraudams apmetni un kreklu, lai atsegtu ķermeni.

-    Paskaties! viņš lūdza, pagriezdams muguru Eragonam. Murtaga muskuļoto, iedegušo ādu šķēla sen sadzijusi balta rēta, kas stiepās no labā pleca līdz kreisajam gurnam, liecība par šaušalīgām ciešanām.

-   Vai redzi? Murtags jautāja rūgtā balsī. Tagad viņš runāja ātri, it kā juzdamies atvieglots, ka beidzot atklājis savu noslē­pumu. Kad man iecirta šo rētu, biju tikai trīs gadus vecs. Morzans dzēruma trakumā meta man ar zobenu, kad skrēju garām. Manu muguru pāršķēla tas pats zobens, kas tev tagad rokā, vienīgā lieta, ko cerēju saņemt mantojumā, līdz Broms

nozaga to no mana tēva līķa. Man paveicās tā vismaz šķiet ka tuvumā bija dziednieks, kas izglāba man dzīvību. Tev jāsa­prot, ka man nav maigu jūtu pret Impēriju vai karali. Neesmu viņiem zvērējis uzticību, un tev es nevēlu ļaunu! Murtags izmisīgi bēra.

Eragons smagu sirdi noņēma roku no Zaroka roktura.

-    Tavu tēvu, viņš stomījās, nogalināja…

-   Jā, Broms, Murtags sacīja. Viņš lēnām uzstiepa kreklu pāri galvai.

Rags atskanēja viņiem tieši aiz muguras. Eragons iekliedzās:

-    Nāc, bēgsim kopā!

Murtags paraustīja zirgu pavadas, tie uzsāka izmocītu riksi; viņa skatiens sastindzis raudzījās uz priekšu, tikmēr Arja neva­rīgi kūļājās Ledusliesmas seglos. Safira palika Eragona tuvumā, viegli turēdamās līdzi ar savām garajām kājām. Tu varētu mie­rīgi iet pa upes gultni, Eragons sacīja, kad pūķim bija jālaužas cauri biezam zaru tīklam.

Es tevi neatstāšu kopā ar viņu.

Eragons priecājās par pūķa gādību. Morzana dēls! Tad viņš piebilda:

-   Tavam stāstam grūti noticēt. Kā es varu zināt, ka tu nemelo?

-    Kāpēc man būtu jāmelo?

-    Tu varētu būt…

Murtags viņu aprāva pusvārdā:

-   Es tev neko nevaru pierādīt. Paturi pie sevis savas šaubas, līdz nonākam pie vārdeniem. Viņi mani uzreiz pazīs.

-   Man jāzina, Eragons turpināja, vai tu kalpo Impērijai.

-   Nē. Un, ja arī kalpotu, uz ko es varētu cerēt, ceļojot ar tevi? Ja man būtu padomā sagūstīt tevi vai nogalināt, es tevi atstātu cietumā. Murtags sastomījās, lecot pāri gulošam baļķim.

-    Tu varētu vest urgļus pie vārdeniem.

-   Tad kādēļ es vēl esmu kopā ar tevi? Murtags strupi izmeta. Es tagad zinu, kur ir vārdeni. Kāda jēga nodot sevi viņu rokās? Ja es gribētu uzbrukt viņiem, tad mestos apkārt un dotos pie urgļiem.

-    Varbūt tu esi slepkava, Eragons bilda.

-    Varbūt. Tu jau to nevari zināt, vai ne?

Safira? Eragons vienkārši pajautāja.

Viņas aste nošvīkstēja jauneklim virs galvas. Ja viņš tev gribētu nodarīt ļaunu, varēja to izdarīt pirms laba laika.