Eragons

Vienīgais, ko viņš paguva ieraudzīt, bija apkārt mutuļojošais baltu putu plīvurs. Eragons izmisīgi kārpījās līdz ūdens virsmai, lai ievilktu gaisu, taču spēja pacelties tikai dažas pēdas, un ūdens aizkars atkal aizšķērsoja ceļu. Jauneklis krita panikā, svaidīdams rokas un kājas un cīnīdamies ar ūdeni. Zaroks un izmirkušās drēbes viņu atkal novilka ezera dibenā. Eragons nespēja pat izrunāt senos vārdus, kas glābtu viņa dzīvību.

Piepeši spēcīga roka sagrāba viņa kreklu un vilka cauri ūde­nim. Puiša glābējs īrās cauri ezeram ar ātriem, īsiem vēzieniem, un Eragons cerēja, ka tas ir Murtags, nevis kāds urglis. Viņi iznira un nostājās uz oļiem klātās pludmales. Eragons mežonīgi drebēja pie visām miesām.

Labajā pusē viņš sadzirdēja cīņas troksni un apsviedās ap­kārt, sagatavodamies urgļu uzbrukumam. Monstri otrā krastā kur viņš bija stāvējis pirms īsa brīža krita zem bultu krusas, kas lidoja no klints plaisām. Neskaitāms daudzums urgļu pel­dēja ūdenī, bultām caururbtos vēderus uz augšu pavērsuši. Urgļi Eragona pludmalē arī bija ielenkti. Neviena no monstru grupām nevarēja aizbēgt no klajuma, kad viņiem aiz muguras kādā nesaprotamā veidā bija uzradušies karavīri tieši tajā vietā, kur ezers saskārās ar kalnu. Vienīgais, kas kavēja tuvākos kuļļus uzbrukt Eragonam, bija neatslābstošs bultu lietus, likās, ka neredzamie strēlnieki apņēmušies paturēt urgļus līcī.

Aizsmakusi balss Eragonam aiz muguras sacīja:

-   Akh Gunteraz dorzada! Par ko viņi domāja? Tu varēji noslīkt!

Eragons pārsteigumā sarāvās. Viņam blakus nebija Murtags, bet gan mazs vīriņš, kas stiepās puisim tikai līdz elkonim.

Rūķis spieda ūdeni no garās, cirtainās bārdas. Viņam bija masīvs krūškurvis un mugurā bruņukrekls ar īsām piedurk­nēm, kas atklāja rūķa muskuļainās rokas. No platas ādas jostas, kas bija apjozta ap vidukli, nokarājās kara cirvis. Rūķim galvā stingri turējās vēršādas cepure ar metāla daļām, kurā vīdēja āmura simbols divpadsmit zvaigžņu ielenkumā. Pat ar visu cepuri rūķis bija tikai četras pēdas garš. Viņš ilgpilnām acīm lūkojās uz kauju un sacīja:

-    Barzul, es gribētu būt tur!

Rūķis! Eragons izvilka Zaroku un skatījās apkārt, vai neie­raudzīs Safīru un Murtagu. Klintī pavērās divas divpadsmit pēdu biezas durvis, atklājot plašu tuneli aptuveni trīsdesmit pēdas garu -, kas urbās nezināmās kalna dzīlēs. Eju izgaismoja bāla gaisma, kas nāca no lampām pie sienas. Tā atblāzmojās arī ezera ūdenī.

Safīra un Murtags stāvēja pie tuneļa, un viņus ielenca cil­vēku un rūķu bars. Murtagam pie elkoņa stāvēja vīrs ar kailu galvu, bez bārdas, tērpies purpura un zelta drānās. Viņš bija garāks par pārējiem cilvēkiem un turēja dunci Murtagam pie rīkles.

Eragons jau tiecās pēc maģijas, taču cilvēks purpura un zelta drānās asi un draudīgi iesaucās:

-Apstājies! Ja tu ķersies pie maģijas, es nogalināšu tavu dārgo draugu, kas bija tik laipns un minēja, ka esi Jātnieks. Nemaz neceri, ka nezināšu, ka gatavojies ķerties pie maģijas. No manis tu neko nenoslēpsi.

Eragons mēģināja kaut ko pateikt, bet vīrs ieņurdējās un vēl ciešāk piespieda nazi Murtagam pie rīkles.

Neko nedari! Ja tu kaut ko teiksi vai darīsi, viņš mirs. Tagad visi iekšā.

Viņš atmuguriski iegāja tunelī, velkot Murtagu sev līdzi un cieši skatīdamies uz Eragonu.

Safira, ko lai es tagad daru ? Eragons ātri apvaicājās, kad cil­vēki un rūķi sekoja Murtaga sagūstītājam, vedot līdzi zirgus.

Ej viņiem Ildzi, viņa ieteica, un cerēsim, ka izdzīvosim. Viņa arī pati devās iekšā, un apkārtējie meta uz pūķi nervozus ska­tienus. Eragons negribīgi sekoja viņai, apzinādamies, ka kara­vīri nenovērš no abiem acis. Viņa glābējs rūķis gāja puisim blakus, uzlicis roku uz āvas roktura.

Pilnīgi pārguris, Eragons iestreipuļoja kalna iekšienē. Ak­mens durvis aizcirtās viņam aiz muguras ar klusu švīkstu. Jauneklis atskatījās un tur, kur iepriekš bija durvis, ieraudzīja gludu sienu. Viņi bija ieslēgti kalnu iekšienē, bet vai atradās drošībā?

50. NODAĻA Meklējot atbildes

ŠEIT strupi noteica plikgalvains virs. Viņš atkapas, turēdams nazi stingri piespiestu zem Murtaga zoda, C^tad pagriezās pa labi un pazuda aiz arkveida durvīm. Karavīri piesardzīgi viņiem sekoja, paturēdami acīs Eragonu un Safīru. Zirgus aizveda uz citu tuneli.

Samulsis par notikumu gaitu, Eragons sekoja Murtagam. Viņš palūkojās uz Safīru, lai pārliecinātos, ka Arja vēl aizvien ir piesieta tai uz muguras. Viņai jāsaņem pretinde, jauneklis izmisis domāja, zinot, ka skilnabraga šajā pašā brīdī turpina savu nāvējošo iedarbību.

Puisis steidzās pa pēdām plikgalvainajam vīram cauri ark­veida durvīm un tālāk pa šauru gaiteni. Karavīri bija notē­mējuši ieročus un turēja viņu uz grauda. Viņi paskrēja garām īpatnēja dzīvnieka izbāznim ar biezām spalvām. Gaitenis strauji pagriezās pa kreisi un tad atkal pa labi. Atvērās durvis, un viņi iegāja tukšā istabā, kas bija pietiekami liela, lai pat Safīra tajā brīvi kustētos. Durvīm aizveroties, noskanēja sauss klikšķis, kam sekoja skaļš slēdzenes krakšķis.