Eragons

-    Cik man zināms… es esmu vienīgais bērns, kas piedzimis kādam no trīspadsmit Kalpotājiem jeb Atkritējiem, kā viņus dēvē. Varbūt ir vēl kādi citi, jo trīspadsmit Kalpotāji mācēja noslēpt visu, ko gribēja, tomēr par šādu iespēju es šaubos; savu šaubu iemeslus izklāstīšu vēlāk.

Mani vecāki satikās mazā ciematiņā es tā arī neuzzināju, kur tas notika, kamēr mans tēvs ceļoja karaļa norīkojumā. Morzans izrādīja manai mātei nelielus uzmanības apliecināju­mus triks, lai iegūtu viņas uzticību. Kad viņš devās prom, arī mana māte posās līdzi. Kādu laiku viņi kopā ceļoja, un, kā jau mēdz notikt, viņa no sirds iemīlēja manu tēvu. Morzans prie­cājās par to, jo tagad viņš varēja likt mocīties nabaga sievietei daudz izsmalcinātākos veidos, tēvs saprata, ka ieguvis kalpo­tāju, kas nekad viņu nenodos.

Kad Morzans atgriezās Galbatoriksa galmā, mana māte kļuva par ieroci, uz kuru viņš paļāvās visvairāk. Tēvs izman­toja viņu dažādu slepenu ziņu nogādei un iemācīja arī maģijas pamatzināšanas. Viņš darīja, ko varēja, lai aizsargātu māti no pārējiem trīspadsmit Kalpotājiem, ne jau jūtu dēļ, bet gan tādēļ, ka tie manu māti izmantotu pret pašu Morzanu, ja rastos tāda iespēja… Tā turpinājās trīs gadus, līdz mana māte kļuva grūta.

Murtags apklusa uz brīdi, virpinādams pirkstos matu šķip­snu, tad turpināja stāstīt, sasprindzis aiz uztraukuma:

-   Mans tēvs bija viltīgs vīrs un ātri vien saprata, ka grūtnie­cība apdraud gan viņu pašu, gan arī manu māti, nemaz neru­nājot par bērnu, tas ir, mani. Tādēļ nakts aizsegā viņš aizveda māti no pils uz savu cietoksni. Tiklīdz viņi turp nonāca, tēvs nobūra savu īpašumu, lai tajā neviens nespētu ieiet, izņemot dažus rūpīgi izmeklētus kalpus. Tādā veidā mātes stāvokli izde­vās noslēpt no visiem, izņemot Galbatoriksu.

Valdnieks zināja savu trīspadsmit Kalpotāju pašus lielākos dzīves noslēpumus: sazvērestības, strīdus un kas vēl jo sva­rīgāk viņu domas. Viņam sagādāja prieku noraudzīties, kā Atkritēji cīnās cits ar citu, un viņš bieži vien palīdzēja vienam vai otram sava prieka pēc. Tomēr kaut kāda iemesla pēc viņš nekad neatklāja manu esamību.

Es piedzimu noliktajā laikā, un mani uzreiz nodeva aukles un zīdītājas uzraudzībā, lai mana māte varētu atgriezties pie Morzana sāniem. Viņai nebija izvēles. Morzans ļāva apciemot mani ik pēc dažiem mēnešiem, taču ikdienā mūs turēja atšķir­tībā vienu no otra. Pagāja vēl trīs gadi, un es ieguvu to… rētu uz muguras. Murtags brīdi apdomāja teikto, pirms turpināja savu stāstu.

-    Es tā būtu audzis līdz pat vīra gadu sasniegšanai, ja vien Morzanu neizsauktu medīt Safiras olu. Tiklīdz viņš devās prom, mana māte pazuda no pils. Neviens nezina, kurp un kāpēc viņa devās. Valdnieks mēģināja sievietei sadzīt pēdas, tomēr viņa vīri nespēja viņu atrast Morzans manu māti bija kārtīgi apmācījis.

Ap to laiku, kad piedzimu, no trīspadsmit Kalpotājiem starp dzīvajiem bija vairs tikai pieci. Kad Morzans devās prom, to skaits bija sarucis līdz trijiem. Kad viņš Gileadā stājās pretī Bromam, Morzans bija palicis vienīgais. Atkritēji bija aizgājuši bojā dažādos veidos: pašnāvība, uzbrukums no slēpņa, maģijas pārdozēšana… tomēr galvenokārt tas bija vārdenu roku darbs. Esmu dzirdējis, ka karalis niknumā ārdījies šo zaudējumu dēļ.

Tomēr, vēl pirms ziņas par Morzana un pārējo Atkritēju nāvi nonāca līdz mums, atgriezās mana māte. Kopš viņas pazušanas bija pagājuši daudzi mēneši. Viņas veselība bija sabeigta, it kā māte būtu cietusi no ilgstošas slimības, un ar katru dienu kļuva arvien ļaunāk. Pēc divām nedēļām viņa nomira.

-    Kas notika pēc tam? Eragons mudināja.

Murtags paraustīja plecus. Es izaugu. Valdnieks aizveda mani uz pili un nokārtoja manu audzināšanu. Bet visā visu­mā viņš lika mani mierā.

-    Kāpēc tad tu devies prom?

Murtags skaļā balsī iesmējās. Drīzāk jau aizbēgu. Pirms manas astoņpadsmitās dzimšanas dienas valdnieks pasauca mani vakariņās. Šī ziņa pārsteidza mani, jo es vienmēr biju turējies tālāk no galma dzīves un reti tikos ar pašu karali. Mēs bijām runājuši arī iepriekš, tomēr vienmēr turpat klāt bija diž­ciltīgo galminieku dzirdīgās ausis.

Es pieņēmu viņa piedāvājumu bez vārda runas, apzināda­mies, ka nebūtu prātīgi no tā atteikties. Maltīte bija bagātīga, taču vina melnās acis nenovērsa no manis savu skatu. Vina

j »

skatiens bija mulsinošs likās, ka viņš mēģina atrast manā sejā kādu noslēpumu. Es nezināju, ko domāt, un visiem spēkiem centos turpināt pieklājīgu sarunu, taču karalis atteicās runāt, un drīz vien es šiem pūliņiem atmetu ar roku.