Eragons

Viņi bija nonākuši apaļā telpā, kas diametrā, iespējams, bija tūkstoš pēdas, bet tās griesti nebija saskatāmi un sniedzās līdz pašai Troņheimas smailei. Sienās bija izcirstas arkas viena rinda katram pilsētkalna stāvam -, bet grīda veidota no pulēta halcedona, kurā bija iegravēts veseris, ko apjoza divpadsmit piecstaru zvaigznes tādas pašas kā uz Orika ķiveres.

No istabas varēja iziet uz četriem gaiteņiem ieskaitot to vienu, pa kuru viņi bija ienākuši, tas sadalīja Troņheimu četros rajonos. Gaiteņi bija pilnīgi vienādi, izņemot vienu, kas bija Eragonam tieši pretī. Šim gaitenim pa labi un pa kreisi bija izcirstas augstas arkas, no kurām lejā vijās vienādas kāpnes.

Griestus rotāja sārts zvaigznes formas gigantisks safīrs. Dārgakmens bija divdesmit jardus liels un gandrīz arī tikpat biezs. Tajā bija iekalts izplaukušas rozes veidols, un zieds izska­tījās kā īsts. Safīra malai bija apvīta plata laternu josta, kas meta gaismas kūļus uz visu apkārtni. Dejojošie gaismas stari dārgakmens iekšienē lika domāt par milzīgu aci, kas nolūkojās uz lejā stāvošajiem.

Eragons brīnījās pavērtu muti. Nekas no iepriekš redzētā nelīdzinājās šim skatam. Viņš nespēja noticēt, ka Troņheimu uzbūvējušas mirstīgas būtnes. Pilsētkalna priekšā nobālēja viss, ko viņš bija redzējis Impērijā. Puisis šaubījās, vai pat Urūbaena varēja sacensties ar pilsētkalnu skaistumā un vare­nībā. Troņheimā bija apbrīnojams rūķu varenības un sīkstuma piemineklis.

Plikgalvainais vīrs nostājās Safiras priekšā un sacīja:

Tagad tev būs jāiet kājām.

Kamēr viņš runāja, pūlī atskanēja daži svilpieni. Rūķis aizveda prom Tornaku un Ledusliesmu. Eragons nokāpa no Safiras muguras, taču palika pūķa tuvumā, kamēr plikgalvis visus veda pāri halcedona grīdai uz labās puses eju.

Gājēji turpināja ceļu pa gaiteni kādas pārsimts pēdas un tad iegāja mazākā gaitenītī. Sargi cieši turējās līdzās, lai gan eja bija šaura. Pēc četriem asiem pagriezieniem viņi nonāca pie masīvām ciedrkoka durvīm nomelnējušām no vecuma. Plikgalvis atstū­ma tās vaļā un ieveda visus iekšā, ārpusē atstājot vienīgi sargus.

52. NODAĻA Ažihads

Eragons iegāja elegantā divstāvu telpā, kuras sienas klāja grāmatu plaukti no ciedrkoka. Kaltas dzelzs trepes vijās uz mazu balkonu, tajā atradās divi krēsli un lasāmgalds. No sienām un griestiem karājās baltas lampas, lai grāmatas varētu lasīt visā telpā. Akmens grīdu klāja krāsaina, ovāla grīdsega. Tālākajā istabas galā aiz lielas riekstkoka pults stāvēja kāds vīrs.

Viņa sejas krāsa atgādināja ieeļļotu melnkoku. Galvas virsa bija gludi noskūta, bet virslūpu un zodu klāja neliela, melna bārdiņa. Spēcīgi vaigu izciļņi ieēnoja viņa seju, bet no uzacu apakšas lūkojās skumjas un gudras acis. Vīra pleci bija plati un spēcīgi, un to vēl vairāk izcēla sarkana veste ar zelta diegu izšu­vumiem, uzstīvēta virs bagātīgi krokota purpura krekla. Viņš turējās stalti, ar lielu pašcieņu, izstarodams spēcīgu auru.

Kad vīrs sāka runāt, viņa balss skanēja stingri un pārliecinoši:

-    Esiet sveicināti Troņheimā, Eragon un Safira. Es esmu Ažihads. Lūdzu, sēdieties.

Eragons ieslīdēja krēslā līdzas Murtagam, bet Safīra kā sargs apmetās aiz abiem puišiem. Ažihads pacēla roku un uzsita knipi. No trepju otras puses parādījās vīrs. Viņš bija kā divas ūdens piles līdzīgs plikgalvainajam vīram, kas stāvēja atnācē­jiem aiz muguras. Eragons no izbrīna nespēja ne acu novērst no abiem, un Murtags sastinga.

-    Jūsu samulsums ir saprotams viņi ir dvīņubrāļi, Ažihads turpināja ar smaidu uz lūpām. Es jums pateiktu, kā viņus sauc, taču viņiem nav vārda.

Safīra riebumā nošņācās. Ažihads brīdi palūkojās uz viņu, tad apsēdās pie galda krēslā ar augstu atzveltni. Dvīņi devās aiz kāpnēm un nostājās tur. Viņu sejas bija kā sastingušas. Ažihads sažņaudza pirkstus un skatījās uz Eragonu un Murtagu. Viņš labu bridi pētīja abus ar nekustīgu skatienu.

Eragons nepatikā novērsās. Šķita, ka aizritējušas vairākas minūtes, līdz Ažihads nolaida skatienu un pamāja dvīņiem. Viens no viņiem aši pieskrēja pie varenā vīra. Ažihads kaut ko iečukstēja tam ausī. Plikgalvainais vīrs piepeši nobālēja un enerģiski papurināja galvu. Ažihads sarauca pieri, tad pamāja ar galvu, it kā kaut kam dodams savu piekrišanu.

Viņš paskatījās uz Murtagu.

-   Tevis dēļ esmu nonācis sarežģītā situācijā, jo tu neļāvi izpētīt savu prātu. Tevi ielaida Farthendurā tikai tāpēc, ka dvīņi apliecināja viņi spēs tevi kontrolēt, kā ari tāpēc, ka palīdzēji Eragonam un Arjai. Es saprotu, ka ir kaut kas, ko tu vēlies noslēpt no pārējiem, taču, kamēr tu tā rīkojies, mēs nevaram tev pilnībā uzticēties.

-   Jūs man neuzticētos jebkurā gadījumā, Murtags sacīja aizstāvēdamies.

Ažihada seja satumsa, klausoties Murtaga vārdos, un acis draudīgi iezibsnījās.

-    Lai arī ir pagājuši divdesmit un trīs gadi, kopš es pēdējo reizi dzirdēju šo balsi… es to pazīstu.

Vadonis draudīgi piecēlās, viņa krūtis cilājās. Dvīņi izskatī­jās sabijušies un drudžaini sačukstējas par kaut ko.

-   Šī balss piederēja citam vīram. Vairāk dzīvniekam nekā cilvēkam. Piecelies.