Eragons

Skaties vērīgi, cilvēk, Jātnieki šo vietu nav redzējuši vai­rāk nekā simts gadus. Atvērto smaili, zem kuras stāvam, sauc par Farthenduru pirms vairākiem tūkstošiem gadu to atklāja mūsu rases ciltstēvs Korgans, meklējot zeltu šajā kalnā. Un cen­trā stāv mūsu lielākais sasniegums Troņheimā pilsētkalns, kas uzcelts no vistīrākā marmora. Durvis nošņirkstēja apstājoties.

Pilsēta!

Tagad Eragons ieraudzīja pūli. Iepriekš viņš bija tā pār­ņemts, aplūkojot apkārtējās ainavas, ka nepamanīja milzīgu cilvēku pūli, kas bija sapulcējies pie tuneļa durvīm. Viņi stāvēja gar bruģakmens ceļu rūķi un cilvēki saspiedušies cieši kopā kā koki biezoknī.

Tur bija simtiem… tūkstošiem seju. Visu klātesošo acis cieši lūkojās Eragonā. Un neviens nebilda ne vārda.

Eragons cieši satvēra vienu no Safiras kakla radzēm. Viņš redzēja bērnus netīrās drēbēs, skarbus vīrus rētainām rokām, sievietes mājastērpos un druknus, sīkstus rūķus, kas virpināja pirkstos savu bārdu. Visiem bija saspringta sejas izteiksme it kā tuvumā būtu kāds plēsoņa, no kura nagiem nav cerību izbēgt.

Eragonam pār seju noripoja sviedru lāse, tomēr viņš neie­drošinājās to noslaucīt. Kas man būtu jādara? viņš drudžaini domāja.

Pasmaidi, pacel roku, dari jebko! Safira asi attrauca.

Eragons centās izspiest smaidu, taču viņa lūpas spēja tikai saviebties. Sakopojis visus spēkus, jauneklis parāva roku uz augšu un mazliet pamāja. Nesagaidījis nekādu atbildes reakciju, viņš mulsumā nosarka, nolaida roku un nokāra galvu.

Klusumu pārtrauca vientuļš sauciens. Kāds skaļi sita plauk­stas. Pūlis vēl brīdi vilcinājās, līdz piepeši nogranda mežonīgs sauciens un skaņas vilnis apņēma Eragonu.

Ļoti labi, plikgalvis norūca viņam aiz muguras. Tagad sāc iet.

Eragons stingrāk iesēdās seglos un jautri apvaicājās Safirai: Vai iesim? Viņa izlieca kaklu un devās uz priekšu. Kad viņi gāja garām pirmajai cilvēku rindai, pūķis skatījās uz abām pusēm un izpūta dūmu mākulīti. Ļaudis apklusa un atkāpās, tad atkal atsākās gaviles, un sanākušo aizrautība kļuva vēl lielāka.

Parādi sevi! Eragons izspieda caur zobiem. Safīra noraustī­ja astes galiņu un nepievērsa viņam uzmanību. Puisis ziņkāri raudzījās uz pūļa grūstīšanos un spiešanos, kamēr pūķis cienīgi gāja tam garām. Rūķu bija krietni vien vairāk nekā cilvēku… turklāt lielākā daļa sanākušo skatījās uz atnācējiem ar aizvaino­jumu. Daži pat uzgrieza muguru un devās prom ar akmenscietu sejas izteiksmi.

Šie cilvēki bija skarbi ļaudis. Visiem vīriešiem pie sāniem bija dunči, citi bija bruņojušies vēl nopietnāk. Sievietes stāvēja lepni, tomēr šķita, ka viņās jaušama slēpta nedrošība. Bērni un zīdaiņi skatījās uz Eragonu lielām acīm. Viņš pavisam skaidri juta, ka šie cilvēki piedzīvojuši grūtus laikus un darīs visu iespē­jamo, lai pasargātu sevi.

Vārdeni bija atraduši lielisku slēptuvi. Farthenduras sienas bija pārāk augstas, lai tām pārlaistos pūķis, un neviena armija nespētu izlauzties cauri ieejai arī tad, ja izdotos atrast slēptās durvis.

Pūlis viņiem sekoja cieši pa pēdām, tomēr pietiekami tālu, lai Safīra varētu brīvi kustējies. Pamazām ļaudis apklusa, visu acis vēl arvien bija pievērstas Eragonam. Viņš atskatījās un pamanīja nobālējušo Murtagu stīvi sēžam zirga mugurā.

Viesi un pūlis tuvojās kalna pilsētai, un Eragons ieraudzīja, ka Troņheimas baltais marmors bija ideāli noslīpēts un izvīts dažādos veidos, it kā to kāds būtu izlējis veidnē. To izraibi­nāja neskaitāmi apaļi lodziņi, izsmalcinātu grebumu ieskauti. Katrā logā bija iekārta krāsaina lampa, kas lēja maigu gaismu uz apkārtējiem akmeņiem. Nekur nebija redzami ne torņi, ne skursteņi. Nācējus sagaidīja divi trīsdesmit pēdu augsti zelta grifi, kas sargāja milzīgus koka vārtus un bija iekalti dziļi Troņheimas pamatnē. Milzīgie stiprinājumi, kas balstīja spraišļotu velvi augstu virs galvas, meta ēnu uz durvīm.

Kad viņi nonāca pie Troņheimas, Safira apstājās un atska­tījās, vai plikgalvim nebūs kādi jauni norādījumi. Nekas netika sacīts, un viņa turpināja ceļu uz vārtiem. Sienas rotāja augstas, asinssarkanas jašmas kolonnas. Starp tām stāvēja nezināmu radījumu statujas, sasalušas mūžīgajā akmenī.

Neredzamas ķēdes lēnām pacēla gigantiskās sijas, un smagie vārti rībēdami atvērās. Ceļš četros stāvos veda taisnā ceļā uz Troņheimas centru. Augšējo triju līmeņu ceļi sazarojās vairākās nomaļās ejās, kas aizvijās nezināmās tālēs. Cilvēki bija sanākuši pulciņos zem eju arkām, lai palūkotos uz Eragonu un Safiru. Turpretī apakšējā stāva arkām bija masīvas durvis. Stāvus greznoja bagātīgi gobelēni, kuros bija attēloti varoņi un niknas kauju ainas.

Kad Safira iegāja zālē un turpināja ceļu tālāk, nācējiem ausīs nogranda gaviļu sauciens. Eragons pacēla roku, izraisot vēl vienu pūļa sveicienu, tomēr daudzi rūķi nepievienojās vis­pārējam priekam.

Veselu jūdzi plašā zāle beidzās ar arku, kurai abās pusēs bija melna oniksa kolonnas. Dzelteni cirkoni trīs reizes lielāki par vīru atradās pīlāru pašā galā, visā zālē zibsnīdami zeltainus gaismas kūļus. Safira iegāja pa durvīm, apstājās un izlieca kaklu, klusi dūkdama.