Eragons

Viņš negribīgi piespieda sevi atvērt acis un ieraudzīja, ka guļ garā gultā ar mīkstām segām. Andžela sēdēja blakus krēslā, nenolaižot acu no viņa.

-    Kā tu jūties? viņa vaicāja.

Apjucis un samulsis Eragons apskatīja mazo istabu.

-    Es… es nezinu, viņš sacīja un juta mutē sausumu un kaklā sāpes.

-    Tad nekusties. Tev vajag krāt spēkus, Andžela piebilda, laižot pirkstus caur saviem sprogainajiem matiem. Eragons pamanīja, ka viņai vēl aizvien mugurā ir izrotātās bruņas. Kādēļ? Piepeši viņam uzbruka klepus lēkme, apreiba galva un iesāpējās viss augums. Drudža mocītie locekļi kļuva smagi. Andžela pacēla zeltītu ragu no grīdas un pielika jauneklim pie lūpām.

-    Dzer.

Auksts medalus atvēsinoši noguldzēja viņa rīklē. Vēderā ielija siltums, un vaigi kļuva sārtāki. Eragons atkal ieklepojās, un pulsējošā galva iesāpējās vēl vairāk. Kā es te nonācu? Bija kauja… mēs gandrīz zaudējām… tad Durza un… Safīra! viņš iesaucās, uzraujoties sēdus. Taču atkal atslīga gultā, jo galva noreiba un acis dobumos sastinga no pēkšņa nelabuma.

-    Kā jūtas Safira? Vai ar viņu viss kārtībā? Urgļi sāka gūt pārsvaru… viņa krita. Un Arja?

-   Viņas ir dzīvas, Andžela mierināja, un tagad gaida, kad tu pamodīsies. Vai tu gribi viņas redzēt?

Viņš vārgi pamāja. Andžela piecēlās un plaši atvēra durvis. Arja un Murtags iesoļoja iekšā viens aiz otra. Safira ielocīja garo kaklu durvīs aiz viņiem, jo viņas ķermenis bija pārāk liels, lai ienāktu pa tām. Viņas krūtis apmierināti cilājās un acis priekā mirdzēja.

Eragons smaidīja un aizskāra viņas domas, paužot savu prieku un pateicību.

Labi, ka ar tevi viss kārtībā, mazais, viņa maigi sacīja.

Un man prieks par tevi, bet kā…

Citi grib tev to pastāstīt, tādēļ es ļaušu viņiem.

Tu spļāvi uguni! Es to redzēju!

Jā, Safira lepni piebilda.

Viņš vārgi pasmaidīja un vēl aizvien samulsis skatījās uz Arju un Murtagu. Viņiem abiem bija apsēji: Arjai uz rokas, Murtagam ap galvu. Murtags plati smaidīja.

-    Pēdējais laiks mosties. Mēs jau stundām ilgi sēdējām gai­tenī.

-    Kas… kas notika? Eragons gribēja zināt.

Arjas skatiens bija skumjš. Taču Murtags iesaucās:

-     Mēs uzvarējām! Neticami! Kad Ēnas gari vai kas nu tie bija lidoja virs Farthenduras, urgļi beidza cīnīties, lai paska­tītos, kā tie slīd prom. Likās, ka viņi atbrīvojas no burvestības, jo viņu klani piepeši pagriezās un urgļi metās cits citam virsū. Visa viņu armija sabruka dažās minūtēs. Pēc tam mēs viņus dzinām ārā!

-    Vai viņi visi ir nogalināti? Eragons gribēja zināt.

Murtags pakratīja galvu.

-    Nē, daudzi aizbēga pa tuneļiem. Vārdeni un rūķi tagad darbojas, lai izsvēpētu viņus ārā, taču kāds laiciņš paies. Es palīdzēju, bet tad kāds urglis iedauzīja man galvu un mani atsūtīja uz šejieni.

-    Vai viņi tevi vairs negrasās ieslodzīt?

Viņa seja kļuva nopietna.

-    Šobrīd neviens par to nedomā. Daudzi vārdeni un rūķi ir nogalināti. Izdzīvojušie tagad mēģina attapties pēc kaujas. Taču tev ir iemesls būt laimīgam. Tu esi varonis! Visi par to vien runā, kā tu nogalināji Durzu. Ja nebūtu tevis, mēs zaudētu kauju.

Eragonu satrauca Murtaga vārdi, tomēr viņš nolēma apsvērt to mazliet vēlāk.

-    Kur atrodas dvīņi? Viņi nebija šeit, kur tiem bija jābūt, es nevarēju ar viņiem sazināties. Man bija vajadzīga viņu palīdzība.

Murtags paraustīja plecus.

-    Man teica, ka viņi drosmīgi cīnījās pret urgļu baru, kas iebruka kādā Troņheimas daļā. Laikam viņi bija pārāk aiz­ņemti, lai runātu ar tevi.

Teiktais kaut kāda iemesla dēļ neizklausījās pēc patiesības, taču Eragons nespēja saprast, kāpēc. Viņš pagriezās pret Arju. Viņas lielās, spožās acis visu laiku bija piekaltas puiša sejai.

-    Kā tas iznāca, ka jūs nenositāties? Tu un Satīra…

Viņa balss aizlūza.

Elfa lēnām iesāka:

-    Kad tu brīdināji Safīru par Durzu, es vēl aizvien centos noņemt viņas sabojātās bruņas. Kad beidzot man tas izdevās, bija par vēlu slīdēt lejā pa Volturinu tevi notvertu, vēl pirms es nonāktu lejā. Turklāt Durza būtu tevi nogalinājis, kad man vēl nebūtu radusies iespēja izglābt tevi.

Tad Arjas balsī parādījās nožēlas nots.

-    Tādēļ es izdarīju vienīgo, ko varēju, lai novērstu viņa uzmanību: es sadauzīju zvaigžņu safīru.

Un es nonesu viņu lejā, Safīra piebilda.

Eragons mēģināja saprast notikušo, bet viņu pārņēma nāka­mais reibonis.

-    Bet kādēļ neviena no atlūzām netrāpīja ne man, ne jums?

-    Es tām neļāvu. Kad mēs jau bijām gandrīz nonākušas lejā, es liku šķembām karāties gaisā, un tad lēnām nolaidu uz grīdas, citādi tās būtu sašķīdušas tūkstoš gabalos un nogalinā­jušas tevi, Arja vienkārši teica. Viņas vārdi liecināja par elfā slēpto spēku.

Andžela rūgti piebilda:

-   Jā, un tas gandrīz nogalināja tevi pašu. Es izlietoju gan­drīz visas savas zināšanas un spējas, lai jūs abus noturētu pie dzīvības.

Pēkšņi Eragona ķermenim izšāvās cauri sāpes, ko varēja pie­līdzināt tikai viņa pulsējošās galvas dunoņai. Mana mugura… Taču viņš nejuta, ka viņam uz muguras būtu apsēji.

-    Cik ilgi es jau te esmu? viņš apjautājās drebošu sirdi.