EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Pirms ķeramies pie Jaunās derības satura un bū­tības raksturošanas, mums jāpakavējas vēl pie viena jau­tājuma, bez kura noskaidrošanas nav iespējams pareizi novērtēt Jauno derību kā vēstures dokumentu. Runa šeit ir par to pārsteidzošo faktu, ka tikai četrdesmit gadu pēc Jēzus nāves parādījās pirmais evaņģēlijs, t. i., do­kuments, kurā aprakstītas dažas viņa dzīves epizodes.

Līdz tam Galilieša piekritēji iztika vienīgi ar to, kas saglabājās no mutes mutē, ar to, ko pavēstīja tautas no­stāsti. Jaunās ticības izplatītāji bija apkārtceļojoši sludinātaji un sprediķotāji, kuru vārdi un izcelsme mums šo­dien lielākoties nav zināmi. Taču pēc apustuļa Pāvila mēs aptuveni varam spriest, kāda praksē izskatījās viņu darbība. Viņi uzstājas_ visur, kur pie ebreju lūgšanu na­miem bija izveidojušās Kristus piekritēju grupas. Viņa morāles mācība šajās aprindās izplatījās viegli iegaumē­jamos aforismos, kurus mēs jau pieminējām ar «logia» nosaukumu. Šie autentiskie vai šķietamie Jēzus izteikumi saistībā ar viņa dzīves dramatisko brīžu pārstāstiem ieguva tautas teiksmu krāsainību, un tādā kārtā nodibi­nājās noteikta mutvārdu tradīcija ar izteiktām folkloras iezīmēm. Un tieši šis faktu ūn tautas iztēles savijums, kas šodien tik grūti atšifrējams, tad arī kļuva par to augsni, no kuras Jēzus biogrāfi smēlās materiālu viņa dzīves aprakstiem savos evaņģēlijos.

Šodien varētu likties savādi, ka cilvēki, kuri ticēja Jēzus dievišķībai, tik ilgus gadus neuzskatīja par vaja­dzīgu uzrakstīt viņa dzīves stāstu un nesavāca tam vaja­dzīgos materiālus. Taču pamēģināsim atsacīties no mūsu ierastā domāšanas veida un papūlēsimies iedziļināties tā laika kristiešu mentalitātē un paradumos, iepazīties ar viņu dzīves veidu. Un tad izrādīsies, ka šeit nevar būt ne runas par pietātes trūkumu un šķietamajai vienaldzī­bai ir savs dziļāks attaisnojums.

Vispirms noskaidrosim, kas par cilvēkiem bija pirmie kristieši. Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils raksta: «Raugait, brāļi, savus aicinātos, nav tur taču daudz pa­saules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzi­mušo. Bet kas ģeķīgs pasaulē, to dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to ir dievs izredzējis, lai liktu kaunā stipros» (1:26—27). Baznīcas rakstnieks Tertuliāns, kurš dzīvoja 2. un 3. gadsimta mijā, aizstāvēdams šos ļaudis pret nekristiešu pamfle­tistu uzbrukumiem, uzsvēra, ka tie ir valstij lojāli rok­peļņi, kuri godīgi maksā savus nodokļus. Marka Minu- cija apoloģētiskajā dialogā nekristiešu polemists Cecīlijs kristiešus dēvē par plukatām un, starp citu, apvaino vi­ņus, ka tie savus kulta piekritējus vervējot sabiedrības viszemākajos slāņos, padibenēs un māņticīgu sieviešu } vidū.

Šie apgalvojumi, kā mums zināms no citiem avotiem, nav visai tālu no patiesības^ pirmie Kristus piekritēji savā vairumā patiesi bija vienkārši- un neizglītoti ļaudis.

Droši vien tikai nedaudzi no viņiem prata lasīt un rak­stīt. Tāpēc grūti bija prasīt, lai viņi saprastu, cik svarīgi ir kaut kādi ar noslēpumainām zīmēm pārklāti perga­menta vai papirusa gabali. Tuvo Austrumu tautām gal­venais paaudžu gudrības nesējs bija nevis rakstītais do­kuments, bet gan mutvārdu tradīcija. Teiksmas par pa­gātnes varonīgajiem notikumiem, reliģiski mīti, leģendas un tautas pasakas, ko izplatīja apkārtstaigājoši teicēji un sludinātāji, bija šo tautu galvenais garīgais mantojums. Pats Jēzus, tāpat kā Sokrāts, liekas, nav uzrakstījis ne­viena vienīga vārda, izņemot dažas rakstu zīmes, ko viņš — kā pieminēts Jāņa evaņģēlijā — uzvilcis smiltīs: Tāpēc nav nekāds brīnums, ka pirmajos gadu desmitos pēc Jēzus nāves viņa mācība izplatījās tikai mutvārdos ar t. s. katehēzes (pārstāstījums, izklāsts) palīdzību, un tieši šajā katehēzē meklējami vēlāko Jaunās derības rak­stu aizsākumi.

Bet ir vēl citi, daudz svarīgāki iemesli, kāpēc Jēzus mācība sākumā netika fiksēta. rakstos. Tie slēpjas tajā faktā, ka pirmie Kristus piekritēji neatsacījās no jūda- isma, bet, gluži otrādi, jo stingri ievēroja visus Mozus ticības priekšrakstus, apmeklēja svētnīcas un sinagogas, ar vārdu sakot, ik uz soļa pasvītroja savu piederību pie ortodoksālajiem ebrejiem. Pat viņu sludinātā ticība pestī­tāja un mesijas atnākšanai savos pamatos nebija pret­runā ar jūdu tradīcijām, jo tā sakņojās Vecās derības pravietojumos. Tikai vienā ziņā viņi atšķīrās 110 saviem ticības brāļiem, un proti, viņi ticēja, ka praviešu paslu­dinātais mesija Jēzus Nacarieša personā jau parādījies zemes virsū.

Judeokristieši, pārliecināti, ka, atzīdami Jēzu par me­siju, viņi ir vēl ortodoksālāki par citiem ebrejiem, pro­tams, turpināja uzskatīt Veco derību par savu svēto grā­matu, un viņiem droši vien pat prātā nenāca to aizstāt ar ko citu. Ja runa bija par Jēzu, par viņa dzīves deta­ļām un morāles mācību, tad viņi apmierinājās ar to, ko par Jēzu zināja pastāstīt citi uzticami cilvēki.