EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Bet kā ir ar kanoniskajiem evaņģēlijiem un citiem Jaunās derības rakstiem? Kā mēs vēlāk redzēsim, jautā­jums par Jaunās derības atsevišķu grāmatu autoriem ir ārkārtīgi interesants. Pagaidām sacīsim tikai to, ka zināt­nieki no divdesmit septiņiem rakstiem deviņpadsmit uz­skata par citu autoru sacerētiem, nekā tas uzrādīts Jau­najā derībā. Turpināsim tomēr sekot pa to pētnieku pē­dām, kuri tieši šajā jautājumā ieguldījuši milzīgu darbu, ārkārtīgi lielu pacietību un nerimtīgu prāta piepūli, gū- dami pārsteidzošus rezultātus.

KĀPĒC MUITNIEKS LEVIJS NEUZRAKSTĪJA ATMIŅAS?

Par muitnieku Leviju, ko vēlāk iedēvēja par Ma­teju, rakstīts pirmajos trīs evaņģēlijos, kā arī «Apustuļu darbos». Viņš bija izcils vīrs starp divpadsmit apustuļiem un tāpat, ņemot vērā tā laika apstākļus, diezgan nepa­rasta figūra arī Jēzus mācekļu pulkā. Viņa godprātība un reliģiskā degsme redzama kaut vai no tā, ka viņš nešaubīdamies pameta samērā mierīgo muitas ievācēja darbu un sekoja Jēzum. Ekspluatētie ebreji muitniekus neieredzēja un uzskatīja tos par atkritējiem un tādiem cilvēkiem, kuri, kalpodami Romas pagānu impērijai, pār­kāpj ticības likumus. Marka evaņģēlijā lasāms: «Un, ga­rām iedams, viņš redzēja Leviju, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un tam saka: «Nāc man līdz!» Un tas cēlies gāja viņam līdz. Un notika, tam viņa namā pie galda sēžot, ka arī daudz muitnieku un grēcinieku sēdēja pie galda līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem; jo to bija daudz, un tie staigāja viņam pakaļ. Un, kad rakstu mācītāji un fa­rizeji viņu redzēja ēdam ar grēciniekiem un muitnie­kiem, tad tie sacīja viņa mācekļiem: «Vai tad viņš ēd ar muitniekiem un grēciniekiem?» Un Jēzus, to dzirdējis, uz tiem saka: «Nevis veseliem ārsta vajaga, bet nevese­liem. Es neesmu nācis aicināt [atgriezties no grēkiem] taisnus, bet grēciniekus»» (2:14—17). Gandrīz identiskas

vietas sastopamas arī pārējos divos pieminētajos evaņ­ģēlijos (Mateja ev., 9:9, Lūkas ev., 5:27).

Baznīcas tradīcija par Jaunās derības pirmā evaņģē­lija autoru uzskata tieši šo Jēzus mācekli. Ar Matēju viņu identificē tādi baznīcas rakstnieki kā Papijs, Ire- nejs, Aleksandrijas Klēments, Eisebijs u. c., ar vārdu sa­kot, kopš 2. gadsimta vidus nostiprinājusies pārliecība, ka šajā evaņģēlijā lasāmais ir aculiecinieka stāstījums.

Uz kādiem argumentiem balstās tēze, ka Mateja evaņ­ģēlija autors patiesi ir tas Jēzus māceklis, kurš agrāk saucies par Leviju un kalpojis pie romiešiem par muit­nieku? No evaņģēlija satura izriet, ka viņš bijis ebrejs. Tikai ebrejs spētu tik droši un nekļūdīgi orientēties visos jautājumos, kas saistīti'ar jūdaisma samudžinātajām tra­dīcijām un jēdzieniem. Tāpat viņš ļoti veikli lieto Ve­cās derības terminoloģiju un neapšaubāmi labi izprot tā laika tiesu procedūru; to apliecina kaut vai tāds sīkums, ka viņš parasto tiesu atšķir no sinedrija.

Tālākos identifikācijas meklējumos tradicionālās tēzes aizstāvji nonāca līdz pārliecībai, ka Mateja evaņģēlija autoram vajadzējis būt palestīnietim. Pēc viņu dčmām, tikai tāds cilvēks, kurš tur dzimis un nodzīvojis ilgus gadus, varētu tik precīzi zināt attālumus starp atsevišķām apdzīvotām vietām un tik labi pazīt vietējo iedzīvotāju paražas. Matejs, piemēram, zinot, ka Kapernaumas tu­vumā atrodas muitnīca. Vēl vairāk — viņš lieliski iz­protot tā laika sarežģītās monetārās attiecības, bet, cik tas bijis grūti, liecinot fakts, ka apgrozībā toreiz vien­laikus bijušas trīs monetārās vienības: romiešu denārijs, grieķu drahma un ebreju sikls.

Diemžēl šīs argumentācijas vājums ir acīmredzams. Tādu ebreju, kuri pazina Vecās derības terminoloģiju un apstākļus Palestīnā, taču bija tūkstošiem, pat desmitiem tūkstošu, un ne tikai šis romiešiem kalpojošais muitnieks, kurš sekoja Jēzum. Visvājākais ir arguments ar muitnī­cas atrašanās vietu: lai pateiktu, kur tā atrodas, nemaz nevajadzēja būt muitniekam, jo to noteikti zināja visi tās nelaimīgie upuri tuvākā un tālākā apkaimē. Tas pats sakāms par Palestīnas apstākļu pazīšanu. Vai tad tikai muitnieks Levijs vien varēja zināt attālumus starp atse­višķām apdzīvotām vietām? }r taču fakts, ka pat diaspo- ras ebreji, kuri vairs lāgā neprata dzimto valodu, uzska­tīja par savu svētu pienākumu ne tikai finansiāli at­balstīt Jeruzalemes templi, bet arī personiski doties uz turieni svētceļojumos. Notika pat tā, ka Jeruzalemē tika uzceltas speciālas sinagogas, kurās atbraucēji viņiem sa­protamā valodā varēja griezties ar lūgsnām pie Ābra­hāma un Mozus dieva. Ceļinieki, kājām vai jāšus, pār­vietodamies pa Palestīnas ceļiem, neapšaubāmi ielāgoja tas topogrāfiju ne sliktāk par pastāvīgajiem iedzīvotā­jiem. Tādēļ mums ar nožēlu jākonstatē, ka visi šie argu­menti, kuriem vajadzētu pierādīt, ka Mateja evaņģēlija autors ir kādreizējais muitnieks Levijs, nesasniedz savu mērķi. Sīs versijas piekritējiem neatliek nekas cits, kā balstīties vienīgi un tikai uz tradīciju.

Bet tagad īsumā minēsim svarīgākos kontrargumentus, kas sastopami plašajā literatūrā, kura veltīta šai problē­mai.