EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Šie pretrunīgie norādījumi, kurus evaņģēlija autors nekritiski apkopojis, nemaz nepapūlēdamies tos saskaņot, atgādina stratigrāfiskos slāņus arheoloģiskajos izrakumos. Tie iezīmē divus kristietības attīstības posmus: sākotnējo ebreju nacariešu sektas izolacionismu un vēlāko Pāvila universālis-tiskās idejas uzvaru, kad pagānu atgriešanas misiju sāka jau uzskatīt par paša Jēzus norādījumu un viņam mutē tika liktas šādai nostājai atbilstošas sen­tences.

Tātad par Mateju mēs jau kaut ko esam noskaidro­juši, un pirmām kārtām to, ka viņš bagātīgi un diezgan nekritiski izmantojis svešus avotus. Pilnīgi pietiek ar jau minētajiem faktiem, lai atzītu, ka viņš nav uzskatāms par Jēzus dzīves aculiecinieku. Bet ir vēl arī citi argu­menti, kas runā pret viņu. Neviens nevar noliegt, ka viņa evaņģēlijam nav nekā kopīga ar vēsturisku biogrā­fiju, pat antīko vēsturnieku izpratnē. Tie gan bieži savu varoņu mutē liek jo garas runas un intīmu atzīšanos, ko neviens nebūtu varējis dzirdēt, taču savā vēstījamā sa­glabā vismaz kaut kādu hronoloģisku secību. Bet Mateja evaņģēlijā pārsteidz hronoloģisko datu pilnīga ignorē­šana. Tā teksts iekļauts diezgan precīzi izstrādātos un si­metriskos literārās konstrukcijas ietvaros, vadoties no jau iepriekš iecerētas koncepcijas. Tas sadalās piecās dā­ļās, kurās sagrupētas piecas Jēzus runas par morāliem tematiem, pie kam katra no šim daļām izskan līdzīgi re­frēnam ar gandrīz identiskām leksiskām formulām (7:28; 11:1; 13:53; 19:1; 26:1).

Viena no šīm daļām ir slavenais «kalna sprediķis», kas uzskatāms par kristietības ētisko normu kvintesenci. - Pateicoties šim sprediķim, gūstam iespēju ielūkoties evaņ­ģēliju tapšanas slēptajā mehānismā. Mums zināms, cik svarīgu vietu tas ieņem kristietības tradīcijās, tāpēc jā­brīnās, ka, izņemot Mateju un daļēji ari Lūku, kurš šo sprediķi sniedz stipri saīsinātā versijā, pārējie evaņģē­listi to nemaz nepiemin.

Nekas cits neatliek, kā no šā fakta izdarīt šādu seci­nājumu: «kalna sprediķis», kas ir viena no visiespaidī­gākajām ainām Jēzus dzīvē un devis iedvesmu tik dau­dzām dzejnieku un gleznotāju paaudzēm, ir leģenda, iz­tēles auglis, literāra izdoma. Šajā sprediķī evaņģēlija autors izveidojis savos pamatos noslēgtu morāles ko­deksu un to ielējis mutē Jēzum. Viņš to komponējis tādā veidā, ka savācis vienkop visus tolaik apgrozībā esošus patiesus vai arī šķietamus Jēzus izteikumus. To mēs varam apgalvot pilnīgi droši, jo šos pašus izteiku­mus izmantojis arī Lūka, tikai nav tos sakopojis viena sprediķa konstrukcijas ietvaros, bet gan tādā veidā, kādā tos dzirdējis, izkaisījis pa visu sava evaņģēlija tekstu.

Mateja evaņģēlijs, kā redzam, ir rūpīgi pārdomāts traktāts, kura autors pazīst rakstnieka darba paņēmienus. To rāda ne tikai visa darba kompozīcija vai arī «kalna sprediķa» apzināti izkārtotais veidojums. Evaņģēlija tek­stā ir vēl daudz citu vietu, kas liecina, ka tā autors lielu uzmanību veltījis sava sacerējuma literārajai apda­rei. To rāda gan acīmredzamā vērība, kas veltīta vārdu atlasei, gan biežais dialogu un monologu pielietojums, bet par visu vairāk tādu stilisku figūru kā paralēlismu, kontrastu, atkārtojumu izmantošana. Ar vārdu sakot, tas viss, ko šodien nosaucam par satura beletrizāciju un sti­lizāciju.

Evaņģēliju lasot, pārsteidz autora atturība Jēzus lai­cīgās dzīves pārstāstījumā. Konkrētie biogrāfiskie fakti, kurus varam izlobīt no mitoloģisko un pasakaino brī­numu izklāsta, ir tik skopi, ka Jēzus dzīve, atskaitot

pāris sīkumu no bērnības un vēlākā perioda, paliek mums balts laukums. Kristiešu Bībeles zinātnieki attaisno autoru ar to, ka viņa nolūks neesot bijis attēlot Jēzus dzīvi, bet viņš rakstījis evaņģēliju kā apoloģētisku trak­tātu, lai pierādītu (galvenokārt ebrejiem), ka Jēzus ir pra­viešu pasludinātais mesija.

Tam varam piekrist. Tikai gribas pajautāt, vai šādu traktātu būtu spējis uzrakstīt apustulis Levijs. Ļoti jāšau­bās, vai vienkāršajam Kapernaumas muitniekam bijušas tādas literāras spējas.-Izšķīrēja nozīme taču ir mūsu jau agrāk izsacītajām šaubām. Vai uzticamais Jēzus līdzgait­nieks būtu uzrakstījis šādu traktātu gandrīz četrdesmit gadu pēc Jēzus dramatiskās krusta nāves, kad aculieci­nieku kļuva aizvien mazāk un vajadzēja no aizmirstības glābt to, kas vēl bija par Jēzu zināms? Vai patiešām Le­vijs nebūtu pirmām kārtām centies vienkārši pastāstīt to, ko pieredzējis kopā ar dievināto skolotāju, nevis pūlējies savākt ziņas no citiem avotiem, par hronoloģiju nerūpē­damies, iekļāvis tās sadomātās literārās kompozīcijās, bet pašam Jēzum licis turēt sprediķus, kādus viņš nekad nebija teicis? Negribas tam visam ticēt. Bet kurš gan tādā gadījumā būtu Mateja evaņģēlija autors?