EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Citiem brīnumdarbiem ar dziļāku nozīmi jāapliecina Jēzus pārdabiskās spējas, kas viņam piemīt kā dieva dēlam. Pie šīs kategorijas pieder tādi notikumi kā stai­gāšana pa ūdens virsu, brīnumainā maizes pavairošana un pieci tūkstoši cilvēku paēdināšana, vētras apsaukšana ezerā, kā arī visas ar Jēzus nāvi saistītās parādības: ze­mestrīce, Jeruzalemes tempļa priekškara pārplīšana divos gabalos un svēto augšāmcelšanos no miroņiem.

Tomēr Matejs un Lūka ir vienīgie, kas mums sniedz dažas ziņas par Jēzus bērnību. Tikai viņu evaņģēlijos mēs atrodam pasakainas burvestības pilno nostāstu par Marijas pasludināšanu, par brīnišķiem notikumiem, kas pavadījuši Jēzus piedzimšanu, par trim gudrajiem no austrumu zemes, par bērnu apkaušanu, svētās ģimenes bēgšanu uz Ēģipti un tās atgriešanos Nacaretē. Marks par šiem notikumiem neko nestāsta, tādēļ varam secināt,, ka tas viss ir tipiska vēlāka laika tautas teiksma, kādu ne mazums radies gadsimtu gaitā. Tam faktam, ka abi minētie autori Jēzus biogrāfijā iekļāvuši neapšaubāmu

tautas teiksmu, iai pastiprinātu tēzi par viņa dievišķīgo izcelsmi, bija tālejošas sekas. Pievilcīgajā ziemsvētku no­stāstā par dieva bērna dzimšanu izpaudās tautas slēp­tākie sapņi un ilgas, un tas kļuva par neizsmeļamu sa­jūsmas un daiļuma avotu daudzām dzejnieku, tēlnieku un gleznotāju paaudzēm, iedvesmojot tās tādu darbu ra­dīšanai, bez kuriem grūti iedomāties cilvēces vēsturi.

Mateja tendence kļūst skaidrāka, ja vērīgi ielūkoja­mies tajos evaņģēlija fragmentos, ko viņš aizguvis no Marka. Izrādās, ka tie pakļauti noteiktai modifikācijai. Tā, Matejs aizvien tiecas sacildināt Jēzus tēlu, rādīdams viņu kā visvarenībā un labestībā pilnīgu cilvēku. Šajā nolūkā viņš noklusē tās Marka evaņģēlijā aprakstītās ainas, kur Jēzus izturas skarbi pret spitālīgo vai ļaujas dusmām. Ar tādiem pašiem izskaistinājumiem sastopa­mies apustuļu portretos: piemēram, Marks viņus rādījis kā sīkumainus cilvēkus, kuri savā garā nav pacēlušies līdz Jēzus mācībai. Lai pēcnācēju acīs saglābtu viņu prestižu, Matejs šos tēlus acīmredzami atmaidzina un notušē (Mateja ev., 16:5—12; Marka ev., 8:14—21).

Ja vēl piebilstam, ka tieši Matejs un atkal tāpat Lūka sniedz atšķirīgu Jēzus dzimtas ģenealoģiju, lai atbilstoši Vecās derības pravietojumiem pierādītu viņa izcelsmi no «Dāvida nama», tad kļūst skaidrs Mateja evaņģēlija vadmotīvs. Jēzus tajā attēlots kā mesija ar pārdabiskām īpašībām, kurš cildenā un sakrālas cieņas pilnā tonī slu­dina savu mācību. Šī kristiešiem neaizmirstamos evaņģē­liju pantos ietvertā mācība rāda apbrīnojami skaistu un pilnīgu Jēzus tēlu. Atcerēsimies kaut vai «Astoņus svē­tījumus» un virkni citu aforistisku ētiska rakstura pamā­cību, kas kļuvuši par kaut ko līdzīgu kristietības pamat- saukļiem. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Renāns no­saucis Mateja evaņģēliju par viscildenāko grāmatu pa­saulē.

KAS BIJA EVAŅĢELISTS MARKS?

Ja ticam tradīcijai, tad hronoloģiskajā ziņā visve­cākā evaņģēlija autors identificējams ar to pašu Jāni Marku,1 kuru mēs pāris reižu sastopam Jaunajā derībā. No lakoniskām piezīmēm varam secināt, ka Marks cēlies

no turīgas jeruzalemiešu ģimenes, droši vien bijis labi izglītots un, jādomā — lai gan noteikti mēs to nezi­nām, — pārvaldījis grieķu un latīņu valodu. Viņa mātes Marijas māja patvērumu atradis Jēzus ar savu galiliešu mācekļu pulciņu, un turpat noticis pēdējā vakarēdiena akts.

Daži Bībeles zinātnieki domā, ka Jānis Marks runā par sevi pašu, kad viņš Eļļas kalna traģiskajā epizodē ievij nostāstu par kādu noslēpumainu drosmīgu jaunekli, kurš nepamet Jēzu, kā to aiz bailēm dara pat vistuvākie mācekļi, bet nelielā attālumā seko Jēzum,, kaut gan vi­ņam draud apcietināšana. Kad arī viņu grib satvert, jau­neklis glābjas tādā veidā, ka izraujas sihhedrija ben­dēm, viņu rokās pamezdams apmetni, kurā bija ietinies, un kails pazūd Ģetzemanes dārza tumsā.

Atzīdami, ka šis Jānis Marks ir evaņģēlija autors, mums jāatzīst, arī tas, ka viņš ne vienu reizi vien ticies ar Jēzu un tālab bijis aculiecinieks vairākiem notiku­miem Jēzus dzīves pēdējās dienās.