EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Taču vairāki pētnieki nonākuši pie atziņas, ka Marka evaņģēlija autors nav varējis būt Pētera sekretārs. Uz kādiem pierādījumiem viņi balsta savu spriedumu? Vis­pirms viņi pievērš uzmanību tam, ka Marka evaņģēli­jam piemīt izteiktas kompilācijas iezīmes un līdz ar to tas dibināts uz dažādiem mutvārdu un rakstu avotiem. Turklāt tas nesniedz Jēzus dzīves aprakstu, bet par savu uzdevumu uzskata noteiktu teoloģisku doktrīnu propa­gandu, tāpēc būtībā tas ir tipisks katehēzes rakstura darbs. Pētera sekretārs nekad ko tādu neuzrakstītu, jo tas būtu pretrunā ar veselo saprātu. Padomāsim par dzī­ves apstākļiem, kādos šim evaņģēlijam būtu vajadzējis tapt. No vienas puses, mēs sastopamies ar jau vecu, diez­gan vientiesīgu apustuli, kādreizēju Galilejas zvejnieku, par kuru zinām, ka viņš ir visai godājams, bet neiz­glītots cilvēks. Tāpēc ne jau viņu Jeruzalemes nacarieši izvēlēja par savu draudzes vecāko, bet gan Jēzus brāli Jēkabu Taisnīgo, kaut arī tas nemaz nebija piederējis pie Jēzus mācekļiem. Kopš skolotāja krustā sišanas jau bija pagājis daudz gadu. Vai šādos apstākļos Pēteris va­rēja neļauties tīri personīgu atmiņu izklāstam par tām dienām, ko viņš aizvadījis kopīgi ar mīļoto skolotāju, ne­runāt par viņa dzīvi, viņa izskatu un viņa ģimeni, ar vārdu sakot, par visu, kas parasti ir atmiņu galvenais saturs?

No otras puses, iedomāsimies Pētera tā dēvēto sekre­tāru. Vai patiesi viņam tik sveša būtu jebkura cilvēciska zinātkāre, ka viņš noklusētu šāda veida atmiņas, ja vien tās no Pētera muteS būtu dzirdējis? Cilvēka iedabas ele­mentāra pazīšana neļauj mums noticēt šādai iespējai, jo vairāk tāpēc, ka tieši šajā laikā tieksme tuvāk iepazīt Jēzus dzīvi visos tās aspektos viņa piekritēju vidū bija sasniegusi tādu pakāpi, ka robus Jēzus dzīves pārstāstos sāka aizpildīt ar visādām teiksmām.

Ir vēl citi, tikpat svarīgi pierādījumi, kas liek apšau­bīt tēzi, ka evaņģēlija autors bijis apustuļa sekretārs, un proti, tuvāk analizējot evaņģēlija tekstu, rodas iespaids, ka viņš nemaz nav labi pazinis Pētera domāšanas veidu, kurš, kā tas mums no citiem avotiem zināms, palicis uz­ticīgs jūdeokristietībai.

Runa ir par to, ka šajā evaņģēlijā skaidri jūtams Pā­vila iespaids, tātad tas atspoguļo situāciju, kāda izveido­jās daudz gadu pēc Pētera nāves, kad, pārvarot ilgga­dīgu panīkumu, Pāvila ietekme sāka atdzimt Kristus pie­kritēju vidū.

Tiešā pāvilisma iespaidā Marka evaņģēlija autors visai dramatiskā vēstījumā pūlas pierādīt, ka Jēzus ir dieva sūtīts un brīvprātīgi uzņēmies nāvi un ciešanas, lai izpirktu pasaules grēkus. Tādā veidā tika dota atbilde visiem tiem, kuri izvirzīja sev urdīgo jautājumu, kā gan mesija un dieva dēls varēja ļauties tādiem pazemoju­miem un mirt kauna nāvē pie krusta. Zīmīgs ir arī fakts, ka Marka evaņģēlijā vēl skaidri neizpaužas augšāmcel­šanās ideja. No oriģinālteksta mēs uzzinām vienīgi to, ka Jēzus kapā vairs nav bijis atrodams un viņš ar sa­viem mācekļiem tikšoties Galilejā. Un tas ir viss! Tāpēc ka evaņģēlija noslēguma fragmentu, kur izklāstīts, kā Jēzus uzmodies no miroņiem un pacēlies debesīs, visi pētnieki bez izņēmuma atzīst par iespraudumu, ko sākot­nējā tekstā daudz vēlāk iestarpinājis kāds cits, un šis apstāklis vēlreiz pierāda, ka Marka evaņģēlijs ir kompi­lācija.

Iebilstot tēzei, ka evaņģēlija autors bijis Pētera sekre­tārs un viņa domu paudējs, vēl varētu minēt tās autora savdabīgo attieksmi pret apustuļiem. Bet šī attieksme ir tāda, ka Matejs, kurš no Marka evaņģēlija smēlies pil­nām riekšām, uzskatījis par vajadzīgu to koriģēt, mīk­stinot un notušējot raksturojumus, kādus Marks sniedzis apustuļiem. Jēzus noliegšana, ko Pēteris izdarījis sined- rija pagalmā, un viņa rūgtā nožēla Marka evaņģēlijā gan vēl sniegta kā apustuļa dziļi personiska traģēdija, taču šajā satriecošajā ainā jau pierādīts arī viņa rak­stura vājums. Pārsteidzošs ir vēl tas, ka apustuļi savu skolotāju pamet jau Eļļas kalnā, bet pēc tam vairs vis­pār neparādās .darbības arēnā. Viņi neiedrošinājās no­stāties zem krusta, pie kura mira viņu mīļotais skolotājs; mirušā miesas aprūpēja svešs cilvēks, Jāzeps no Arima- tijas, bet ar smaržu zālēm pie viņa ieradās tikai sievie­tes, kuras par Jēzu bija rūpējušās viņa dzīves laikā. Pār­steidzošā mācekļa prombūtnes fakta pasvītrojums atgā­dina kaut arī netiešu, bet apzinātu apsūdzību: Jēzus mirst svešu, vienaldzīgu cilvēku vidū pēc tam, kad vistuvākie mācekļi viņu atstajuši savam liktenim.