EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Lūkas veidotais Jēzus tēls pilns dievišķīgas līdzjūtī­bas pret visiem nelaimīgajiem un likteņa nomāktajiem cilvēkiem, taču vienlaikus nepielūdzami bargs pret tiem, kuri ar savu bagātību iedomīgi pačeļas pāri citiem. No līdzībām par žēlsirdīgo samarieti, par pazudušo dēlu un par grēku atlaišanu netiklei daudzas paaudzes mācīju­šās mīlēt savus līdzcilvēkus, būt žēlsirdīgiem un pazemī­giem. Citas līdzības, jo sevišķi par bagāto vīru un Lā- caru, par bagāto jaunekli un atraitnes grašiem, tāpat no­tikumus ar tirgoņu izdzīšanu no tempļa, rāda Jēzu kā mazo ļaužu kvēlu aizstāvi un bargu tiesas spriedēju pār privileģētajiem, ar vārdu sakot, kā radikālu sabiedrisku uzskatu paudēju. Tomēr Lūka neaizmirst sava evaņģē­lija galējo apoloģētisko mērķi: viņa skaidrojumā Jēzus pasludinātajai dieva valstībai nav nekā kopēja ar šo pasauli, bet tā izpaudīsies kā cilvēces garīgā atdzimšana. Līdz ar to viņš atspēko pārmetumu, ka kristieši tīkojot gāžt impēriju un radīt paši savu laicīgu valsti. Lūkas evaņģēlijā Jēzus saka: «Dieva valstība nenāk ārīgi re­dzamā veidā. Nevarēs sacīt arī tā: redzi, še viņa ir vai tur — jo redziet, dieva valstība ir iekš jums» (Lūkas ev., 17:20—21). Tāpat sentencē: «Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un dievam, kas dievam pieder,» Jēzus nepārprotami pasvītro savu lojālo attieksmi pret Romas impēriju.

Lasīdami Lūkas evaņģēliju, mēs tajā manām divas pamattendences. No vienas puses, šeit ir dziļi vēstījuma pamatos ieausts polemisks pavediens, bet, no otras —t autora emocionālā attieksme pret aprakstītajiem noti­kumiem, attieksme, kuru iezīmē neparasts sirsnīgums, lirisms un liela pieķeršanās dievišķīgajam skolotājam. Evaņģēlista sniegtais Jēzus tēls aizkustina ar dziļu lab­sirdību un krietnumu, jo viņš izdziedina vārgdieņus un pamāca nomaldījušos, vadīdamies vispirms no mīlestības un sirds labestības pret saviem līdzcilvēkiem. Tādējādi Lūkas evaņģēliju raksturo maiguma, iecietības uri cil­vēku vājību izpratnes gaisotne. Šajā cilvēkmīlas pārpil­najā pasaulē īpaša vieta ir pat sievietēm un bērniem. Jēzus atzīst sieviešu tiesības uz patstāvīgu garīgu dzīvi, bet, kad viņa mācekļi grib atraidīt bērnus, kuri cenšas piekļūt Jēzum, viņš saka aizkustinoša sirsnīguma pilnos vārdus: «Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder dieva valstība» (Lūkas ev., 18:16). Tas ir trūkumcietēju un likteņa piemeklēto, labas gribas cil­vēku evaņģēlijs. Un reizē brīdinājums bagātniekiem, pret kuriem vēršas epigrammatiskais Jēzus izteiciens: «Jo vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet dieva valstībā» (Lūkas ev., 18:25).

Bībeles zinātnieki atzīst, ka Lūkas evaņģēlijs ir vis­dzejiskākais un mākslinieciskākais no visiem evaņģēli­jiem. Šajā atziņā ir daudz taisnības. Pateicoties evaņģē­lija autora mīlai pret dzeju, līdz mūsu dienām saglabā­jušās daudzas pirmo kristiešu himnas, kuru nav citos evaņģēlijos un kuras kļuvušas par patiesu kristietības rotu.

Ar Lūkas dzejiskajām nosliecēm daļēji izskaidrojams no psiholoģiskā viedokļa paradoksālais fakts, ka viņš, šķiet, būdams visizglītotākais no visiem evaņģēlistiem, savā vēstījumā par Jēzus piedzimšanu sakopojis vairāk brīnumainu nostāstu nekā viņa priekšteči. Zināmā mērā tas izskaidrojams ar Jēzus mitoloģizācijas procesu, kurš šajā laikā jau bija pavirzījies krietni tālāk uz priekšu nekā tad, kad bija darbojušies Marks un Matejs. Taču pati Jēzus deifikācija mums nepavisam neizskaidro to, kāpēc Lūka tik nekritiski savā evaņģēlijā savācis šīs aiz­kustinoši vientiesīgās, vienkāršās, tautas vidū radušās baumas, mutvārdos izplatītās pasaciņas, kurās notiek vis­neticamākie brīnumi. Erceņģelis Gabriēls pasludina Jāņa Kristītāja un Jēzus piedzimšanu, bet pēc tam liek ga­niem doties uz Betlēmi. Kad tie jau ir ceļā, «debesspulku draudze» pauž dieva slavu, saukdama: «Gods dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts!»

Bet, atcerēdamies šīs burvīgās ainas, kurās tik daudz aizkustinošas vientiesības, līksmas pacilātības un de­bešķīga gaišuma, dzirdēdami Marijas un Caharijas him­nas, kā arī debess izplatījumā atskanošās eņģeļu dzies­mas, mēs sākam Lūku saprast. Jādomā, ka ne jau tikai šo tipisko tautas leģendu vienreizējais dzejiskais skais­tums paskubinājis viņu iekļaut tās Jēzus dzīves stāstā. Droši vien nemaldīga nojauta likusi evaņģēlistam at­skārst, cik daudz prieka, stiprinājuma un cerību šie vien­kāršie nostāsti sagādās daudzām apspiesto un nomākto ļaužu paaudzēm. Saprazdams, cik liela nozīme kristietī­bas veicināšanā ir šīm leģendām, viņš ar savu autoritāti ir tās legalizējis un piešķīris tām vēsturiskas patiesības sankciju.

Šāds pieņēmums mums nemaz neliksies pārlieku pat­vaļīgs, ja ņemsim vērā, cik lietpratīgs savu uzskatu pro­pagandists bija Lūka. Uzstādamies kā kristietības aizstā­vis, viņš visai veiksmīgi izmantojis no pašas dzīves ņem­tus piemērus, līdzības un nostāstus.