EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Vispirms šie pētījumi visā pilnībā apstiprināja tra­dicionālo pieņēmumu, ka teksta autors ir grieķu tautības ārsts. Tajā patiesi sastopami daudzi medicīniski termini, l as atbilst terminoloģijai, kuru lietojuši tādi pazīstami senatnes mediķi kā Hipokrāts, Dioskurīds vai vēlāk dzī­vojušais Galēns. Evaņģēlija autors šo terminoloģiju pa­tinis tik labi, kā to varēja pazīt vienīgi profesionāls me­diķis. Turklāt bez sevišķām pūlēm tika noskaidrots, ka evaņģēliju rakstījis grieķis, adresēdams to lasītājiem, kas nebija ebreji. Lūk, viens no argumentiem, kas apstip­rina šo tēzi. Citos evaņģēlijos lietoti aramiešu termini, kuri bija saprotami tikai ebrejiem. Un, kaut gan tie bija sniegti helēnizētā fonētiskā transkripcijā, tomēr Lūka apzinājies, ka tie jāaizvieto ar atbilstošiem grieķu termi­niem, lai tos saprastu lasītāji, kas pēc izcelšanās nebija ebreji.

Lūka, kā to liecina priekšvārds, pazinis un izmantojis jau tajā laikā pazīstamos «notikumu aprakstus». Kā vēs­turniekam viņam, protams, bija tiesības to darīt, un pret to nevarētu neko iebilst, ja vien šie aizguvumi būtu tikai papildinājums pamattekstam. Bet vina evaņģēlijs tomēr nav atzīstams par patstāvīgu darbu. Tas drīzāk ir tipiska kompilācija, kuras sastāvdaļas visnotāļ aizgūtas no ci­tiem. Tā, piemēram, mums jau zināms, cik pamatīgi Lūka izmantojis Marka evaņģēliju.

Taču viņš bagātīgi smēlies arī vēl no citiem, jau daudz nevērtīgākiem avotiem. Viens no šiem avotiem ir jau pieminētās «logijas» — patiesi vai ari tikai šķie­tami Jēzus izteikumi, ko kristiešu draudzēs izplatījuši viņa piekritēji un apkārtceļojoši sludinātāji. Cik rūpīgi Lūka tos savācis un iekļāvis savā stāstījumā, liecina fakts, ka, pēc dažu Bībeles zinātnieku vērtējuma, tie veido visa viņa evaņģēlija piekto daļu.

Beidzot, šeit,vēl atzīmējami jau agrāk minētie folklo­ras sacerējumi, kas saistīti ar Jēzus un Jāņa Kristītāja dzimšanu. Labi saprazdams, kāda psiholoģiska un didak­tiska vērtība ir šiem valdzinošajiem nostāstiem, Lūka nesvārstīdamies tos iekļāvis'Jēzus biogrāfijā.

Kā redzam, atkarība no svešiem avotiem šeit ir pa­tiesi pārsteidzoša, un tālab vietā ir jautājums, vai evaņ­ģēlija autors patiesi ir tas pats Lūka, kurš bijis Pāvila ceļojumu biedrs. Šis Lūka nebūtu bijis spiests tik plašā mērā izmantot svešus apcerējumus, jo viņš taču bija ciešā saskarē gan ar Jēzus mācības sākotnējiem piekritējiem, gan ar citiem aculieciniekiem, kuri viņam tieši būtu varējuši sniegt vajadzīgās ziņas. Tomēr evaņģēlijs rada iespaidu, ka tā autoram šādas saskares nav bijis un tālab viņš atradies pilnīgā atkarībā no tā, ko izdevies uzzināt no citiem.

Jaunie, dažkārt gluži pārsteidzošie atklājumi filolo­ģisko pētījumu jomā šīs šaubas vēl nav pietiekami izklī­dinājuši. Noskaidrojies, ka evaņģēlija autors, kurš vēlāk iedēvēts par Lūku, tādos gadījumos, kad viņam pietrūcis ziņu pirmavotos, nav vairījies no beletrizācijas un pa­ļāvis brīvu ceļu paša iztēlei. Tā vismaz apgalvo vairāki pētnieki. Pamēģināsim īsumā izklāstīt viņu secinājumus.

Vērīgs lasītājs, protams, pats jau būs pamanījis rak­sturīgo faktu, ka visos evaņģēlijos tikpat kā noklusēti Jēzus bērnības, jaunības un vīra gadi. Līdz ar to noklu­sēta ir gandrīz visa viņa dzīve, jo tajos aprakstīta vie­nīgi viņa misionāra darbība, kas beidzās ar traģiskajiem notikumiem Jeruzalemē, bet tā ilgst tikko vienu gadu vai arī — ja mēs ticam Jāņa evaņģēlijam — trīs gadus.

Tāpat kā pārējie evaņģēlisti, arī Lūka par Jēzus mūža lielāko daļu neko nezina vai arī neizrāda par to nekādu interesi. Tikai vienu reizi viņš pārtrauc vispārējo noklu­sējumu, pastāstīdams, ka Jēzus divpadsmit gadu vecumā, kopā ar vecākiem uzturoties Jeruzalemē, tiem pazudis, templī sastapies ar rakstu mācītājiem un pārsteidzis viņus ar savām zināšanām un gudrību.

Šī epizode ir sevišķi interesanta tāpēc, ka pārējie evaņģēlisti ne ar vārdu kaut ko līdzīgu nepiemin. Tā kā nav nekāda pamata domāt, ka viņi to kaut kādu iemeslu dēļ apzināti noklusējuši, iespējams tikai viens secinā­jums: šis divpadsmit gadus vecā Jēzus piedzīvojums tiem vienkārši nav bijis zināms.

Bībeles pētniekiem jau sen nedeva miera jautājums, no kurienes Lūka smēlies informāciju par šo gadījumu, jo pat mutvārdu tradīcijā no tā nav palicis ne miņas. Beidzot uz tā pēdām nokļuva izcilais angļu zinātnieks un vairāku Jaunajai derībai' veltītu kontroversīvu darbu autors Hjū Dž. Skonfīlds. Pēc ilgiem un rūpīgiem mek­lējumiem viņš nonāca pie atziņas, ka šī nostāsta pirmsā­kums rodams Jozefa Flāvija darbos. Autobiogrāfijā «Mana dzīvē» ebreju vēsturnieks dižodamies pastāsta, ka viņš četrpadsmit gadu vecumā visus pārsteidzis ar savu erudīciju un neparastām gara spējām. «Kad man bija četrpadsmit gadu,» lasām šajā autobiogrāfijā, «es savas zinātkāres dēļ baudīju vispārēju cieņu, kas sniedzās līdz tādai pakāpei, ka pat visaugstākie priesteri un [Jeruza­lemes] pilsētas mācītie vīri ieradās pie manis, lai gūtu padomu likumu zināšanās.»