EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Kā redzam, nacariešu vidū bija izveidojusies sistēma, kas ļoti atgādina islama kalifātu: reliģiskā vadība atra- das to cilvēku rokās, kuri šādā vai tādā veidā bija Jē­zum rada. Viņus pazina ar «mantinieku» nosaukumu, vi­ņiem bija īpašs evaņģēlijs aramiešu valodā, un aiz di- nastiskiem apsvērumiem viņi izplatīja versiju, ka Jēzus cēlies no «Dāvida nama». Jeruzalemes nacariešu atzars pastāvēja līdz 132. gadam, kad notika ebreju sacelšanās Bar-Kohbas vadībā un pilsētu galīgi nolīdzināja ar zemi.

Jeruzalemes nopostīšana un bēgšana uz Pellu bija it kā šķirtne, kas sadalīja kristietības vēsturi divās daļās: jūdaistiskajā periodā un pāvilisma periodā, kuru varētu nosaukt par jūdaistiski helēnisko periodu. Par jaunās kustības centriem kļuva Tuvo Austrumu pilsētas Antio- hija, Efesa un Tarsa, kā arī Korinta, Aleksandrija un, protams, arī Roma. Tās bija pilsētas, kur pa visu pasauli izkaisītie diasporas ebreji ap saviem lūgšanu namiem izveidoja prāvākus centrus. Tagad pirmajās jūdeokris- tiešu draudzēs plašā vilnī ieplūda aizvien vairāk grieķu, sīriešu un citu tautību ļaužu, bet reizē ar to kristietība nonāca helēnisma ietekmē, jo, spēcīgi iedarbojoties reli­ģiskajām mistērijām, kas balstījās uz mītiem par miru­šajiem un augšāmcēlušamies dieviem, 1. gadsimta 80. ga­dos kristieši vairs nebija ebreju sekta.

Atraudamās no jūdaisma celma, kristietības tradīcija sāka pati savu, patstāvīgu dzīvi. Tagad tā radās un auga, balstoties simtiem tūkstošu jaunu piekritēju iztēlē, kas dziļi sakņojās helēnismā, tātad pasaulē, kas Palestī- nai bija tāla un sveša. Un, tieši saplūstot šīm divām tra­dīcijām — jūdaismam un helēnismam —, radās Jaunās derības raksti un apokrifi.

Ja mēs noticētu apgalvojumam, ka kristiešu tradīciju tieši vai netieši veidojuši apustuļi, Jēzus mācekļi un viņa darbības aculiecinieki, tad nebūtu iespējams izskaidrot, kā radušās nesaskaņas tekstos un tāpat visa milzīgi plašā apokrifu literatūra, kura taču arī izaugusi no mutvārdu tradīcijas un kuru baznīca formāli atmeta tikai 5. gad­simtā.

Sajā haotiskajā nostāstu, līdzību un fantastisku teik­smu bagātībā grūti saskatāma kāda noteikta koordinē­joša ietekme. Drīzāk gan otrādi: tā laika kristiešu sace­rējumi kopumā liecina par ārkārtīgu sajukumu un pat­vaļību ar Jēzu saistīto notikumu izklāstā.

Šim jautājamam savā monumentālajā dārbā «Jēzus dzīve» pievērsies pazīstamais Bībeles pētnieks Dāvids Fridrihs Strauss, un, lai gan kopš tā iznākšanas (1835) pagājuši gandrīz simt piecdesmit gadi, viņa atziņas nav zaudējušas savu nozīmi. Ar neslēptu izbrīnu pazīstamais zinātnieks uzdod sev jautājumu, kā gan autori, kuri paši sevi ciena, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem varējuši slēpties aiz citu vārda, šādā mistifikācijā nere­dzēdami nekā nosodāma, kas varētu kaitēt viņu labajai slavai. Un padomājis atbild, ka šādas paradoksālas no­stājas izskaidrojums meklējams tā laika cilvēku atšķirī­gajā domāšanas veidā un pavisam citādā mentalitātē.

Slēpdamies zem sveša vārda, šie rakstnieki bijuši pār­liecināti, ka viņi aizstāvāmās patiesības labad atsacīju­šies no personiskās slavas un, piedēvēdami šo patiesību citiem autoriem, kuru vārdam lielāks svars, rīkojušies pil­nīgi nesavtīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Turklāt, slēp­damies. aiz citu vārdiem, viņi to darījuši dziļā pārliecībā, ka pareizi izsaka šo viņu izvēlēto un augsti cienīto vīru domas. Tāpēc, stingri, ņemot, nekādu apzinātu viltojumu šeit nav.

Savukārt arī lasītāji, reizēm pat ļoti izglītoti ļaudis, kāds, piemēram, bijis Eisebijs, pret visu lasīto izturēju­šies ar apbrīnojamu lētticību un jebkādu kritiskas at­tieksmes trūkumu, tā ka šo labos nolūkos izdarīto vilto­jumu atmaskošana gadījusies ļoti reti. «Par patiesību uz­skatīja to, kas bija pamācošs,» Strauss raksta savā slave­najā monogrāfijā, «par godājamu — to, kas, viņuprāt, veicināja apgaismību, par apustulisku — to, kas likās apustuļu cienīgs. Pastāvēja uzskats, ka izciliem vīriem un pat pašam Kristum necelsies ļaunums no tā, ja vi­ņiem mutē ieliks vai viņu spalvai piedēvēs kaut ko tādu, ko viņi būtu varējuši sacīt.» Strauss beidz šīs piezīmes ar secinājumu, kurā ieskanas nožēla: «Tieši šo iemeslu pēc ir liels skaits tādu darbu, to vidū arī daudzi visai nozīmīgi, kurus piedēvē slaveniem vīriem, bet pa­tiesībā tos rakstījuši mums nezināmi autori.»

Visa apokrifu literatūra, šis tautas naivo ticējumu un rosīgās iztēlei) veikums, ir pārliecinošs piemērs mūsu ap­rakstītajai procedūrai, kad autors paslēpjas aiz cienījama vārda. Jēkabam, Matejam, Pēterim vai Pāvilam piedē­vētie evaņģēliji, vēstules vai apokalipses patiesībā ir mums nezināmu kompilatoru darbi, kuros ar pārsteidzoši nekritisku pieeju sakopoti visi tolaik izplatītie nostāsti par mīļoto skolotāju.