Fantastiskā sāga

Klusumu iztraucēja ass kontrolpulksteņa klikšķis, un viņš izdzirdēja, ka aiz biezās starpsienas iedarbojas motori. Vienlaikus pār Toniju noliecās popētas «rokas», kas stingri pienagloja viņu pie guļvietas. Tuvākajā sienā atvērās panelis, un no cauruma izlīda vēl viena «roka»; tā locījās kā čūska, ar pirkstiem aptaustot viņu. Pirksti pieskārās pie viņa potītes, un čūskas zobu adatas iecirtās miesā. Pēdējais, ko Tonijs redzēja, bija, kā adata ieslīd viņa vēnā, un tad zāles aiznesa viņu nebūtībā.

Tūlīt starpsienā atvērās lūka un ienāca divi sanitāri ar nestuvēm. Viņiem nebija ne skafandru, ne masku, un aiz viņiem varēja redzēt Zemes zilās debesis.

Kad Tonijs atguvās, viss bija kā parasti. Patīkami stimulatori bija palīdzējuši viņam atgriezties no nebūtības, un, atvēris acis, viņš vispirms ieraudzīja operāciju zāles baltos griestus. Viņš bija uz Zemes.

Bet tad, noliecoties pār Toniju, griestus aizsedza pulkveža Stegema sārtā seja un bargi savilktās uzacis. Tonijs mēģināja atcerēties, vai gultā arī jāatdod gods, bet tad nosprieda, ka vislabākais ir gulēt mierīgi.

— Velns lai parauj, Benermen, — pulkvedis norūca, — apsveicu ar atgriešanos. Bet kāpēc jūs vispār atgriezāties? Ja Morlijs ir pagalam, tad visa ekspedīcija jāuzskata par izgāzušos, bet tas nozīmē, ka mēs nevaram šodien lepoties ne ar vienu pilnīgi izdevušos ekspedīciju.

—: Bet puiši no otrā kuģa, ser? Kā iet viņiem? — Tonijs centās runāt mundri.

— Briesmīgi. Vēl sliktāk nekā jums, ja vien tas ir iespējams. Abi aizgāja bojā otrajā dienā pēc nolaišanās uz Marsa. Viņu skābekļa rezervuāru trāpījusi meteora šķemba, bet viņi bijuši tā aizrāvušies ar vietējās floras pētīšanu, ka nav pametuši aci, ko rāda mēraparāts. Bet ne jau tāpēc es esmu šeit. Uzvelciet kaut ko mugurā un nāciet uz manu kabinetu.

Pulkvedis aizcirta durvis, un Tonijs rausās laukā no gultas, spītēdams narkotisko vielu uzdzītajam reibonim. Kad pulkveži saka, leitnantiem ir jāklausa.

Kad Tonijs iegāja kabinetā, pulkvedis Stegems sa- drūvējies raudzījās pa logu. Viņš atbildēja uz Tonija sveicienu un piedāvāja cigāru, tādējādi pierādīdams, ka viņa karavīra dvēselē vēl saglabājusies kāda kripata cilvēciskuma. Kad viņi bija aizdedzinājuši cigārus, pulkvedis pievērsa Tonija uzmanību laukumam aiz loga.

— Vai redzat? Vai zināt, kas tas ir?

— Jā, ser, Marsa raķete.

— Tā vēl tikai būs Marsa raķete. Pagaidām tas ir tikai pusgatavs korpuss. Motorus un ierīces montē rūpnīcās, kas izkaisītas pa visu Zemi. Ja darbs turpināsies līdzšinējā tempā, raķete būs gatava ne ātrāk kā pēc sešiem mēnešiem. Kuģis būs gatavs, bet mums nav neviena, kas ar to lidotu. Ja mums neveiksies arī turpmāk, neviens nespēs izturēt izmēģinājumus. Arī jūs ne.

Pulkveža vērīgā skatiena pētīts, Tonijs sāka trīties uz krēsla. Stegems turpināja:

— Sī treniņu programma no laika gala ir bijusi mans lolojums. Es to izstrādāju un nelikos mierā, kamēr Pentagons nebija to pieņēmis. Mēs zinājām, ka spējam uzbūvēt kuģi, kas aizlidos līdz Marsam un atgriezīsies atpakaļ, kuģi, kas klausīs automātiskās vadības sistēmai un pārvarēs jebkuru gravitāciju un brīvo kritienu. Bet mums nepieciešami cilvēki, ka§ varētu izkāpt uz šīs planētas un izpētīt to, citādi visi mūsu pūliņi ir vējā.

Kuģis un pilots robots jāpārbauda, imitējot lidojuma apstākļus, lai novērstu kļūmes. Mans priekšlikums bija — un tas tika pieņemts—, lai cilvēkus, kuriem jālido ar šo kuģi, pārbauda tāpat. Tika uzbūvētas divas barokameras un treniņtelpas, kur iespējams visos sīkumos atdarināt jebkuru uz Marsa iedomājamu situāciju. Astoņpadsmit mēnešus mēs turam šajās kamerās divu cilvēku apkalpes, lai sagatavotu tās īstajam lidojumam.

Negribu stāstīt jums, cik kandidātu mums bija sākumā un cik nelaimes gadījumu notika tā iemesla dēļ, ka apstākļi kamerās bija pārāk līdzīgi reālajiem. Teikšu tikai vienu: pa visu šo laiku mums nav bijis neviena veiksmīga palaišanas mēģinājuma. Visi, kas neizturēja vai «aizgāja bojā», kā jūsu biedrs Morlijs, tika izslēgti no spēles.

Tagad mums atlikuši tikai četri kandidāti, tajā skaitā jūs. Ja mums neizdosies izveidot no šiem četriem veiksmīgu divu vīru apkalpi, tad visam projektam svītra pāri.

Tonijs sēdēja gluži stīvs, cigārs viņam rokā bija nodzisis. Viņš zināja, ka izmēģinājumu vadītājus pēdējos mēnešos spiež aizvien stiprāk un stiprāk, ka pulkvedis Stegems rūc uz visiem kā aizšauts lācis. Viņa domu gājienu pārtrauca pulkveža balss.

— Psiholoģijas nodaļa klaigā, ka viņi esot uztaustījuši manas programmas visvājāko vietu. Ja jau tā esot izmēģinājumu programma, tad ļaudis sirds dziļumos vienmēr jutīšot, ka tā ir tikai spēle, nekas vairāk. Ja atgadīšoties kāda ķibele, viņus vienmēr izglābšot. Kā, piemēram, Morliju, pēdējā brīdī. Pēc pēdējo izmēģinājumu rezultātiem man jāsāk domāt, ka psiholoģijas nodaļai ir taisnība.

Ir atlikuši četri cilvēki, un esmu nolēmis, ka katram pārim jāveic vēl viens izmēģinājums. Tas būs pēdējais mēģinājums, mēs liksim uz spēles visu.

— Es nesaprotu, pulkvedi…