Fantastiskā sāga

— Pēc līmeņrāža redzams, ka rezervuārs ir pustukšs.

Viņi atcēla nost plāksni, kas kavēja piekļūt rezervuāram. Kad viņi nolika to uz grīdas, viņiem pie kājām notecēja rūsaina ūdens strūkliņa. Iededzinājis bateriju, Tonijs aizrāpoja līdz rezervuāram un apgaismoja caurules. Šaurajā nodalījumā atskanēja viņa balss:

— Sasodītais Stegems ar saviem trikiem! Vēl viena «avārija nolaižoties». Pārplīsusi savienotājcaurule, un ūdens iesūcies izolācijas kārtā. To mēs varam novērst, vienīgi sadragājot kuģi gabalu gabalos. Padod man lipekli, es aizķepēšu ciet caurumu, kamēr vēl ir iespējams.

— Mēnesis laikam būs baigi sauss, — Hels nomurmināja, pētīdams, ko rāda pārējie mēraparāti.

Sākumā viss bija kā uz parastā kuģa. Viņi pacēla karogu un izkrāva aparātus. Novērošanas ierīces un mēraparāti tika uzstādīti trešajā dienā, tā ka viņi varēja izkraut teodolītu un ķerties pie kartēm. Ceturtajā dienā viņi varēja sākt vietējās faunas paraugu vākšanu.

Un tieši tad viņi pievērsa uzmanību putekļiem.

Tonijs lādēdamies košļāja kādu neparasti sausu kumosu, tāpēc ka trūka ūdens, ko piedzert klāt. Viņš ar mokām norija kumosu, tad apskatīja aparātu telpu.

— Vai tu ievēroji, cik te putekļu? — viņš jautāja.

— Kā nu neievēros! Man ir tāda sajūta, it kā es tupētu uz skudru pūžņa, tik netīrs ir mans apģērbs.

Hels mitējās kasīties, lai mazliet iekostu.

Viņi aplaida acis apkārt un pirmo reizi ievēroja, cik daudz putekļu ir kuģī. Ēdienu un matus — visu klāja sarkana kārtiņa. Zem kājām nepārtraukti šņirkstēja.

— Mēs tos atnesam ar saviem tērpiem, — teica Tonijs. — Pirms nākšanas iekšā nopurināsimies.

Doma bija laba, tomēr no tā nekas neiznāca. Sarkanie putekļi bija smalki kā pūderis, un varēja purināties, cik tīk, tie nepazuda; tie klīda apkārt kā viegla migliņa. Viņi centās aizmirst putekļus, domāt par tiem kā par Stegema tehniķu kārtējo izgudrojumu. Kādu laiku tas izdevās, kamēr astotajā dienā viņš vairs nevarēja aizvērt slūžu kameras ārdurvis. Viņi bija tikko atgriezušies no divu dienu pārgājiena, kura laikā bija vākuši paraugus. Kamerā viņiem abiem ar smagajiem iežu maisiem gandrīz vai nepietika vietas. Cik labi prazdami, viņi notīrīja viens otram putekļus, Hels nospieda sviru. Ārdurvis sāka vērties ciet un pēkšņi apstājās. Caur zābaku zolēm viņi sajuta, ka durvju motori ar pilnu jaudu iedarbojas un izslēdzas. Tad iedegās sarkanā spuldzīte.

— Putekļi! — iesaucās Tonijs. — Nolādētie sarkanie putekļi iekļuvuši mehānismā.

Aizsargplāksne viegli nonāca nost, un viņi varēja aplūkot motoru. Ar smērvielu sajaukušies putekļi veidoja dubļiem līdzīgu masu. Atklāt avārijas iemeslu bija vieglāk, nekā to novērst. Skafandru kabatās viņi atrada tikai dažus visnepieciešamākos rīkus. Lielā kaste ar darba rīkiem un šķīdinātājiem, kas viņiem būtu palīdzējuši ātri tikt galā, bija palikusi kuģī. Taču tai netika klāt, kamēr durvis nebija atvērtas. Bet durvis nebija iespējams atvērt bez rīkiem. Šajā paradoksālajā situācijā viņiem smiekli nebija prātā.

Viņiem bija vajadzīga viena sekunde, lai aptvertu, kādā ķeza viņi iekūlusies, un gandrīz divas stundas, lai kaut cik iztīrītu motorus un liktu atvērties durvīm. Kad tas beidzot izdevās, abi skābekļa baloni bija tukši un viņiem vajadzēja ķerties pie neaizskaramajām rezervēm.

Noņēmis ķiveri, Hels tūlīt iegāzās kojā. Tonijam šķita, ka biedrs pazaudējis samaņu, bet tad viņš ieraudzīja, ka ITelam acis ir vaļā un veras griestos. Tonijs atkorķēja vienīgo konjaka pudeli, kas bija paņemta līdzi ārstniecības nolūkos, un piespieda Helu iedzert malku. Pēc tam viņš pats iedzēra divus malkus un centās neskatīties, cik stipri viņa biedram dreb rokas. Viņš ņēmās labot durvju mehānismu. Kad darbs jau gāja uz beigām, Hels bija izkāpis no kojas un sāka gatavot vakariņas.

Ja neskaita putekļus, izmēģinājumi noritēja normāli, vismaz sākumā. Dienā viņi izdarīja mērījumus un vāca paraugus un pēc pāris vaļas stundām gāja gulēt. Hels bija labs biedrs un labākais šahists no visiem, ar kuriem Tonijam līdz šim bija gadījies spēlēt. Drīz Tonijs atklāja, ka tas, ko viņš bija uzskatījis par nervozitāti, īstenībā ir nervu enerģija. Hels bija apmierināts tikai tad, kad kaut ko darīja. Dienā viņš rāvās ar darbiem kā negudrs, bet līdz vakaram prata saglabāt tik daudz spēka un mundruma, ka pie šaha galdiņa pavisam viegli pieveica savu miegaino pretinieku. Vini abi bija pilnīgi pretpoli un tomēr sapratās labi.

Viss butu bijis labi, ja nebutu putekļu. Tie bija visur un pamazām iespiedās katrā spraugā. Tonijs skaitās, bet neizrādīja to. Hels cieta vairāk. Viņam niezēja, viņš kasījās un varēja vai pārsprāgt aiz dusmām. Viņu sāka mocīt bezmiegs.

Zaglīgie putekļi pamazītēm iekļuva it visos kuģa mezglos. Mašīnas sāka dilt tikpat ātri, cik viņu nervi. Uzbāzīgie putekļi un ūdens trūkums dzina viņus izmi

sumā. Viņi cieta slāpes, bet ūdens bija gaužām maz. Ja katrs rīkotos pēc sava prāta, diezin vai tā pietiktu.