Fantastiskā sāga

— Makets, — pulkvedis atbildēja. — Izlikts, lai skatās publika un ārzemju izlūkdienesti. īstais kuģis bija uzbūvēts un izmēģināts jau pirms vairākām nedēļām. Grūtākais bija sagādāt apkalpi. Tas, ko es stāstīju par izkritušajiem kandidātiem, bija taisnība. Jūs bijāt vislabākie. Turpmāk mēs nekad vairs nelietosim šādas metodes. Psihologi apgalvo, ka nākamajām apkalpēm būšot vieglāk; tās stiprinās apziņa, ka uz Marsa kāds jau ir bijis. Nebūs vairs nekā absolūti nezināma.

Pulkvedis iekoda lūpu zobos un tad izspieda vārdus, kas viņam sen jau bija uz mēles:

— Es gribu, lai jūs saprastu … abi… ka man būtu bijis vieglāk lidot pašam, nekā uzgrūst to visu jums. Es zinu, kā jums ir ap dūšu… it kā mēs būtu atļāvušies …

— Starpplanētu joku, — teica Tonijs. Viņš pateica to bez smaida.

— Jā, kaut ko tamlīdzīgu, — pulkvedis steigšus piekrita. — Varu iedomāties, ka tas bija nožēlojams joks, bet vai tad jūs nesaprotat, ka citādi mums nebija iespējams? Jūs vienīgie bijāt palikusi, visi pārējie bija atkrituši. Jūs bijāt vienīgie, un mums vajadzēja izvēlēties visdrošāko ceju. Tikai es un vēl trīs cilvēki zina, kas noticis. Neviens cits to nekad neuzzinās, to es jums varu garantēt.

Hela balss skanēja rāmi, bet šķēla istabas klusumu kā nazis.

— Esiet drošs, pulkvedi, mēs to nevienam nestāstīsim.

Pulkvedis izgāja no istabas, nodūris galvu, jo nespēja paskatīties acīs pirmajiem Marsa pētniekiem.

LIKUMA ROKA

Tā bija liela, zārkam līdzīga finiera kaste, kas likās sveram vai veselu tonnu. Muskuļains puisis iegrūda to pa policijas iecirkņa durvīm un gāja prom. Es pacēlu acis no reģistrācijas grāmatas un nokliedzu pakaļ šoferim:

— Kas tā par velna būšanu?

— Kā lai es to zinu, — viņš atteica, ielēkdams kabīnē. — Es tikai piegādāju tos, es neesmu nekāds rentgens. Tā kaste atnāca ar rīta raķeti no Zemes, un tas ir viss, ko es zinu.

Viņš izkustināja mašīnu no vietas ātrāk, nekā vajadzēja, un sacēla pamatīgu sarkano putekļu mākoni.

— Jokdari, — es norūcu. — Marss mudžēt mudž no jokdariem.

Kad piegāju pie kastes, zobos man šņirkstēja putekļi. Iecirkņa priekšnieks Kreigs laikam bija izdzirdējis kņadu, jo iznāca no sava kabineta un palīdzēja man blenzt uz kasti.

— Tu domā, ka tā ir bumba? — viņš jautāja garlaikotā tonī.

— Kam gan būtu vajadzība noņemties, pie tam ar tik lielu bumbu? Un vēl no pašas Zemes!

Viņš piekrītoši pamāja ar galvu un apgāja kastei apkārt. Ārpusē nekur neredzēja atpakaļadresi. Beidzot man vajadzēja sameklēt lauzni, un es mēģināju attaisīt vāku. Kad pabāzu lauzni zem vāka, tas atlēca nost un nokrita zemē.

Te nu mēs pirmo reizi ieraudzījām Nedu. Mēs būtu bijuši daudz laimīgāki redzēt viņu pēdējo reizi. Kaut mēs būtu uzlikuši vāku atpakaļ savā vietā un nosūtījuši šo lietiņu atpakaļ uz Zemi! Tagad es zinu, ko nozīmē Pandoras kaste.

Bet mēs vienkārši stāvējām un blenzām kā auni. Neds gulēja nekustīgi un blenza uz mums.

— Robots! — teica priekšnieks.

— Tev laba acs. Tūlīt var redzēt, ka esi beidzis policijas skolu.

— Ha-ha! Tagad izdibini, kāpēc viņš ir šeit.

Es nebiju gājis skolā, bet tas netraucēja mani atrast vēstuli. Tā rēgojās laukā no biezas grāmatas, kas bija iebāzta vienā no kāstes nodalījumiem. Priekšnieks paņēma vēstuli un bez sevišķas sajūsmas lasīja to.

— Tā, tā … '«United Robotics» par visu varu cenšas pierādīt, ka «pareizi lietoti roboti var būt nenovērtējami palīgi policijas darbā» … Viņi grib, lai mēs palīdzam izmēģinājumos … «Nosūtītais robots ir jaunākais eksperimentālais modelis; maksā 120 000.»

Mēs abi atkal paskatījāmies uz robotu, vēlēdamies, kaut robota vietā kastē būtu nauda. Priekšnieks savilka pieri grumbās un, lūpas kustinādams, izlasīja vēstuli līdz beigām. Es prātoju, kā lai izvelk robotu no finiera zārka.

Vai nu tas bija vai nebija eksperimentālais modelis, bet tas bija skaists mehānisms. Robots bija viscaur gaiši zils, jūrnieka formas tērpa krāsā, bet atveres, āķīši un tamlīdzīgas lietas — apzeltītas. Kādam bija vajadzējis krietni pasvīst, lai panāktu tādu efektu. Robots stipri atgādināja policistu uniformā, tomēr karikatūra tā nebija. Šķita, ka trūkst vienīgi nozīmītes un pistoles.

Tad es ieraudzīju vāju mirdzumu robota acu lēcās. Man nekad nebija ienācis prātā, ka šo lietu ir iespējams atdzīvināt. Mēs neko nevarējām zaudēt, un es teicu:

— Kāp ārā no kastes.

Robots uzšāvās gaisā — viegli un ātri kā raķete, nolaidās zemē divas pēdas no manis un sparīgi atdeva man godu.

, — Eksperimentālais policijas robots, sērijas numurs XPO-456-934B, ir gatavs pildīt dienesta pienākumus, ser.