Fantastiskā sāga

Viņa balss drebēja aiz uzcītības, un izklausījās, ka stingrie tauvu muskuļi dūc. Āda viņam droši vien bija no nerūsējoša tērauda un smadzenes ņo vadu saišķiem, bet man viņš atgādināja īstu iesācēju policistu. Jo vairāk tāpēc, ka viņš bija cilvēka augumā, ar divām rokām, divām kājām un formas tērpa krāsā. Man. tikai vajadzēja piemiegt acis, un mūsu priekšā stāvēja jaunais policists Neds, nupat kā nācis no skolas un pilns nepacietības tikt uz augšu. Es papurināju galvu, lai izkliedētu šo ilūziju. Tā taču nebija nekas vairāk kā sešas pēdas augsta mašīna, kuru zinātnieki un citas gudras galvas bija radījuši paši sev par uzjautrinājumu.

— Atslābinies, Ned, — es teicu. Viņš joprojām atdeva man godu. — Brīvi! Ar tādu pārcentību tu iedzīvosies izplūdes vārsta trūcē. Starp citu, es te esmu tikai seržants. Tas ir iecirkņa priekšnieks.

Neds pagriezās pa kreisi apkārt un zibenīgi aizslīdēja uz priekšnieka pusi. Priekšnieks skatījās uz viņu kā uz brīnumu, klausīdamies to pašu ziņojumu par gatavību pildīt dienesta pienākumus.

— Jādomā, ka viņš prot tikai sveicināt un ziņot, — priekšnieks teica, iedams robotam apkārt un aplūkodams viņu kā suns hidrantu.

— Eksperimentālo policijas robotu funkcijas, ekspluatācija un saprātīga rīcība ir aprakstītas instrukcijā no 184. līdz 213. lappusei. — Neds uz brīdi apklusa, jo ienira kastē un parādījās ar minēto sējumu. — So punktu sīkāks iztirzājums atrodams arī no 1035. līdz 1267. lappusei, ieskaitot.

Priekšnieks, kas vienā reizē ar mokām spēja izlasīt līdz galam žurnāla humora lappusi, grozīja rokās sešas collas biezo grāmatu, it kā tā varētu viņam iekost. Aplēsis grāmatas svaru un aptaustījis iesējumu, viņš nosvieda to uz mana galda.

— Parūpējies par to, — viņš teica, iedams uz savu kabinetu. — Un par robotu arī. Izdari kaut ko.

Priekšnieka koncentrēšanās "spēja vispār nebija nekāda lielā, bet šoreiz viņa uzmanība bija saspringta līdz pēdējam.

Ziņkārības pēc pašķirstīju grāmatu. Lai nu ar ko, bet ar robotiem man līdz šim nebija gadījies noņemties, tāpēc es zināju par viņiem ne vairāk kā jebkurš mirstīgais. Varbūt pat mazāk. Grāmatā bija milzums lappušu sīkā iespiedumā ar sarežģītām formulām, elektriskajām shēmām, diagrammām deviņās krāsās un tamlīdzīgām lietām. Šobrīd es nebiju spējīgs iedziļināties tajās. Es aizvēru grāmatu un paskatījos uz Nainportas visjaunāko darbinieku.

— Aiz durvīm ir slota. Vai tu proti rīkoties ar to?

— Jā, ser.

— Tad izslauki šo istabu, cenšoties sacelt pēc iespējas mazāk putekļu.

Robots paveica šo darbu lieliski.

Es vēroju, kā mašīna, kas maksā simt divdesmit tūkstošus, saslauka akurātā kaudzītē papirosu galus un smiltis, un prātoju, kāpēc gan robots varētu būt atsūtīts uz Nainportu. Droši vien tāpēc, ka visā Saules sistēmā nebija mazākas un nenozīmīgākas policijas vienības par mūsējo. Inženieri acīmredzot bija nosprieduši, ka te būs piemērota vieta izmēģinājumiem. Pat, ja robots uzsprāgs gaisā, neviens necels par to ne ausu. Kādreiz vēlāk kāds saņems ziņojumu par to. Neko teikt, viņi bija izvēlējušies īsto vietu. Nainporta bija sīka saliņa bezgalīgā izplatījuma okeānā.

Tieši tāpēc jau arī es atrados te. Es biju vienīgais īs.tais policists. Viņiem bija vajadzīgs vismaz viens cilvēks, lai radītu iespaidu, ka kaut kas tomēr tiek darīts. Priekšniekam Alonso Kreigam tik vien bija tās saprašanas, lai nepalaistu naudu vējā, kad viņam deva kukuli. Bija vēl divi policisti. Viens vecs un lielākoties pilnā. Otrs tik jauns, ka tam vēl bija mātes piens uz lūpām. Es desmit gadus nodienēju galvaspilsētas policijā uz Zemes. Kāpēc es no turienes aizgāju, par to nevienam nav daļas. Es jau sen esmu samaksājis par savām agrākajām kļūdām, apmezdamies te, Nainportā.

Nainporta nav pilsēta, tā ir vieta, kur ļaudis apstājas pa ceļam. Vienīgie pastāvīgie iedzīvotāji ir tie, kas apkalpo caurbraucējus, — viesnīcu īpašnieki, kāršu spēlmaņi, ielasmeitas, bārmeņi un tamlīdzīgi.

Te ir arī kosmoosta, bet tajā nolaižas tikai preču raķetes. Lai savāktu metālu no tām raktuvēm, kas vēl darbojas. Daži kolonisti brauc uz šejieni pēc pārtikas. Nainportu var nosaukt par pilsētu, kas nav redzējusi īstu dzīvi. Šaubos, vai pēc simts gadiem smiltīs rēgosies kaut kas tāds, kas liktu domāt, ka te bijusi pilsēta. Manis tad vairs nebūs, tā ka man vienalga.

Es atgriezos pie reģistrācijas grāmatas. Kamerā tup pieci dzērāji — vidējs ķēriens. Kamēr es pierakstīju viņus, Fetss iestiepa sesto.

— Bija ieslēdzies dāmu tualetē kosmoostā un arestējot pretojās, — Fetss ziņoja.

— Sabiedriskās kārtības pārkāpšana dzērumā. Grūd viņu iekšā pie citiem.

Fetss veda savu upuri prom, šūpodamies tā soju taktī. Es vienmēr brīnījos, kā Fetss rīkojas ar dzērājiem, jo parasti viņš bija ieķēris vairāk nekā viņi. Es nekad nebiju redzējis viņu ne pilnā kā mārku, ne pavisam skaidrā. Un tomēr viņa aizmiglotās acis redzēja visu — vai nu viņš stāvēja sardzē pie kameras durvīm, vai tvarstīja dzērājus. To viņš darīja lieliski. Lai kādā caurumā viņi iespruka, Fetss dabūja tos rokā. Bez šaubām, tāpēc, ka instinkts veda viņus uz vienu un to pašu vietu.