Fantastiskā sāga

Veikalā saimniekoja divi laupītāji: viens kā klerks bija noliecies pie kases galda, otrs, atspiedies pret to, stāvēja blakus. Ieročus viņiem neredzēju, bet, līdzko zilais Neds parādījās durvīs, viņu saspringtie nervi neizturēja. Abi ieroči pacēlās vienlaicīgi kā ar auklu sasaistīti, un Neds sastinga kā sālsstabs. Es izrāvu savu pistoli un gaidīju, kad pa logu sāks lidot laukā sadragātā robota gabali.

Neda reakcija bija zibenīga. Tādam, es domāju, ari jābūt robotam.

— NOST IEROČUS! JŪS ESAT ARESTĒTI!

Viņš laikam bija ieslēgts uz pilnu jaudu, jo viņa balss nodārdēja tā, ka man aizkrita ausis. Rezultāts bija tāds, kādu varēja gaidīt. Atskanēja divi šāvieni reizē. Džinkstēdami izbira skatlogu stikli, un es nokritu uz vēdera. Pēc skaņas nopratu, ka šauts no piecdesmitmilimetrīgās prettanku šautenes. Šie šāviņi nav apturami ne ar: ko. Tie izurbjas cauri jums un visam, kas gadās ceļā.

Taču Nedam no tiem, šķiet, nebija ne silts, ne auksts. Viņš tikai pievēra acis. Mazs vairodziņš ar šauru spraugu nolaidās priekšā acu lēcām. Tad viņš gāja klāt pirmajam slepkavniekam.

Es zināju, ka viņš ir veikls, bet ka tik veikls …

Kad Neds šķērsoja telpu, viņam trāpīja vēl divi šāviņi, bet laupītājs nebija paguvis no jauna notēmēt, kad viņa šaujamais jau atradās Neda rokās. Ar to viss bija galā. Robots uzlika laupītājiem visjaukākos roku dzelžus, kādus vien man bija gadījies redzēt, un prātīgi izņēma no laupītāja atslābušajiem pirkstiem ieroci.

Otrs laupītājs pa to starpu drāzās uz durvīm, kur es biju sagatavojis viņam sirsnīgu sagaidīšanu. Mana palīdzība izrādījās lieka. Laupītājs nebija vēl ne pusceļā, kad Neds nostājās viņam priekšā. Viņi ar brīkšķi sadūrās; Neds pat nesagrīļojās, bet laupītājs pazaudēja samaņu. Viņš nemaz nejuta, ka Neds uzliek viņam roku dzelžus un nomet viņu blakus biedram.

Es iegāju iekšā, atņēmu Nedam ieročus un oficiāli apstiprināju arestu. Tas bija viss, ko redzēja no gald- apakšas izlīdušais Grīnbeks, un vairāk nekas man nebija vajadzīgs. Veikals bija piekaisīts ar sasistiem stikliem un smaržoja pēc spirta mucas. Grīnbeks ņēmās kaukt kā vilks par izputināto mantību. Viņš acīmredzot zināja par telefona zvanu ne vairāk kā es, tāpēc arī sagrāba aiz čupra pūtaino zēnu, kas izsteberēja no noliktavas. Zvanījis bija viņš.

Gadījums bija bezgala muļķīgs. Zēns bija nostrādājis pie Grīnbeka tikai dažas dienas un nebija apjēdzis, ka par visām laupīšanām jāziņo nevis policijai, bet gan puišiem, kas ņēmuši veikala apsardzību savā ziņā. Es teicu Grīnbekam, lai parāda zēnam, cik lielu postu viņš nodarījis. Tad es dzinu abus ekslaupītājus uz mašīnu.-* Neds apsēdās viņiem blakus aizmugurē, un, piekļāvušies viens pie otra, viņi šūpojās kā divi bērni vētrā. Robots klusēdams izņēma no sava gurna pirmās palīdzības komplektu un pārsēja vienu no laupītājiem, kura ievainojumu cīņas karstumā neviens nebija pamanījis.

Kad iegājām iecirknī, priekšnieks vēl aizvien sēdēja

bez asins lāsītes sejā. Izklausās neticami, bet viņš bija kļuvis vēl bālāks.

— Jūs izdarījāt arestu, — viņš nočukstēja. Nebiju paguvis viņam visu izstāstīt, kad viņam iešāvās prātā vēl briesmīgāka doma. Viņš sagrāba pirmo laupītāju aiz krūtežas un noliecās pie viņa.

— Jūs esat no Ķīnieša Džo bandas, — viņš izšņāca.

Laupītājs kļūdījās, cerēdams tikt' cauri ar klusēšanu: priekšnieks iedeva viņam tādu pļauku, ka laupītājam dzirksteles nošķīda gar acīm. Kad jautājums tika atkārtots, viņš atbildēja pareizi.

— Pirmo reizi dzirdu par tādu Ķīnieti Džo. Mēs šodien kā iebraucām pilsētā un …

— Brīvmākslinieki, paldies dievam, — priekšnieks nopūzdamies teica un atgāzās krēslā. — Ieslēdz viņus un mudīgi pastāsti, kas tur notika.

Es aizcirtu kameras durvis un ar drebošu pirkstu norādīju uz Nedu.

— Lūk, kur varonis, — es teicu. — Pieveica šos ar plikām rokām. Viesulis, ne robots, labdabīgs spēks mūsu grēcīgajā sabiedrībā. Bez tam viņš ir nesa- šaujams.

Es novilku ar pirkstu pār Neda platajām krūtīm. Šāviņi bija nobrāzuši krāsu, taču metālā gandrīz nebija švīku.

— Tas man sagādās nepatikšanas, lielas nepatikšanas, — priekšnieks nogaudās.

Es zināju, ka viņš runā par apsargiem. Viņiem nebija pa prātam, ka policisti apcietina laupītājus un sāk šaut bez viņu piekrišanas. Bet Neds domāja, ka priekšniekam ir citas nepatikšanas, un steigšus iejaucās ar saviem paskaidrojumiem.

— Nebūs nekādu nepatikšanu. Es nekad neesmu pārkāpis robota ierobežošanas likumus, jo tie ir

iemontēti manī un tāpēc darbojas automātiski. Cilvēki, kas pacēla ieročus un draudēja ar vardarbību, pārkāpa gan robotu, gan cilvēku likumus. Es nenodarīju cilvēkiem pāri — es viņus tikai savaldīju.

Tas bija pāri priekšnieka saprašanai, turpretī es to aptvēru. Un es apvaicājos, kā robots — mašīna — var orientēties likuma pārkāpšanas un vardarbības jautājumos.