Fantastiskā sāga

Neds pavandījās pa ķermeņiem un izvilka laukā Billiju. Viņš bija bez samaņas. Viņam sejā bija sastindzis plats smaids, bet dūrē bija sažņaugtas steka atliekas. Dažiem cilvēkiem vajag ļoti maz, lai viņi justos laimīgi. Lode bija trāpījusi viņam kājā, un viņš nepakustējās, kad Neds pārplēsa viņam bikšu staru un apsaitēja kāju.

— Viltvārdis Ķīnietis Džo un vēl viens cilvēks aizbēga ar mašīnu, — Neds ziņoja.

— Pat to neraizējies* — es ar mokām izgārdzu. — Tu viņus visus dabūsi ciet.

Tikai tad es apķēros, ka priekšnieks vēl aizvien sēž krēslā, kur bija sēdējis, jezgai sākoties. Sēž sašļucis, ar stiklainu skatienu. Tikai sākdams runāt ar viņu, es sapratu, ka Alonso Kreigs, Nainportas policijas priekšnieks, ir miris.

Viņš bija nonāvēts ar vienu pašu šāvienu. No mazas, iespējams, divdesmit otrā kalibra, pistolītes. Lode bija izurbusies cauri sirdij, un asinis bija iesūkušās drēbēs. Es labi zināju, no kurienes bija nācis šāviens. No mazās pistolītes, kuru tik viegli paslēpt platajā ķīniešu piedurknē.

Nogurums un reibonis pārgāja. Palika vienīgi dusmas. Kaut gan Kreigs nebija bijis visgudrākais un visgodīgākais cilvēks pasaulē, tomēr tādu galu viņš nebija pelnījis. Viņu bija nolaidis no kātiem pērkams gangsteris, iedomājies, ka viņam maisās pa kājām.

Tieši tad es sapratu, ka man jāpieņem svarīgs lēmums. Billijs bija izsists no ierindas, Fetss aizmucis, un es vienīgais pārstāvēju Nainportas policiju. Lai izkultos no šā ļembasta, man vajadzēja tikai iziet ārā pa durvīm un neapstāties. Tad es varētu justies samērā drošs.

Blakus dūca Neds, celdams augšā bandītus un pa diviem nesdams uz kamerām.

Vai nu mani iespaidoja robota zilā mugura, vai arī man bija apnicis izvairīties, bet iekšēji es biju sagatavots šādai rīcībai. Es uzmanīgi noņēmu priekšnieka zelta nozīmīti un piespraudu savas vecās vietā.

— Jaunais Nainportas policijas priekšnieks, — es teicu, nevienu īpaši neuzrunādams.

— Jā, ser, — iedams garām, atsaucās Neds. Viņš nolika apcietināto uz grīdas, atdeva man godu un atkal ķērās pie darba. Arī es atdevu viņam godu.

Slimnīcas mašīna aizjoņoja ar beigtajiem un ievainotajiem. Es ar ļaunu prieku ignorēju sanitāru jautājošos skatienus. Kad ārsts bija pārsējis man galvu, viss kļuva skaidrs. Neds uzmazgāja grīdu. Es ieņēmu desmit aspirīna tabletes un gaidīju, kad beigs dauzīties sirds un es spēšu apsvērt, ko darīt tālāk.

Saņēmis visus prātus kopā, es nospriedu, ka atbilde' ir skaidra. Pārlieku skaidra. Lēmums nobrieda, kad es pārlādēju pistoli.

— Papildini savus roku dzelžu krājumus, Ned. Mēs ejam.

Kā jau labs policists viņš neko nejautāja. Es aizslēdzu durvis un atdevu viņam atslēgu.

— Se. Var gadīties, ka uz vakara pusi tu esi vienīgais policists.

Es braucu uz Ķīnieša Džo māju, cik lēni varēju. Mēģināju atrast citu izeju. Tādas nebija. Slepkavība bija notikusi, un tieši Džo man vajadzēja saukt pie atbildības. Tāpēc man vajadzēja viņu arestēt.

Es pieturēju aiz stūra un īsi noinstruēju Nedu.

— Sī bāra un laupītāju midzeņa kombinācija pieder tikai tam, kuru mēs sauksim par Ķīnieti Džo līdz tam laikam, kamēr tev izgadīsies brīvs brīdis pateikt man, kas viņš ir īstenībā. Man jau ir līdz kaklam. Mums jāiet iekšā, jāuzmeklē Džo un jānodod viņš tiesai. Skaidrs?

— Skaidrs, — Neds atbildēja sausā profesora tonī. — Bet vai nebūtu vienkāršāk apcietināt viņu tagad, kad viņš brauc prom ar to mašīnu, nevis gaidīt viņu atgriežamies?

Minētā mašīna traucās ar sešdesmit jūdžu ātrumu stundā. Kad tā drāzās mums garām, es ieraudzīju aizmugurējā sēdeklī Džo.

— Apturi viņus! — es uzkliedzu galvenokārt pats sev, tāpēc ka sēdēju pie stūres. Es vienlaicīgi spiedu gāzes pedāli un paraustīju ātrumu pārslēgšanas sviru, bet nekas neiznāca.

Viņus apturēja Neds. Mans uzsauciens bija izskanējis kā pavēle. Viņš izbāza galvu pa lodziņu, un es uzreiz sapratu, kāpēc lielākā daļa ierīču ir iemontētas viņa rumpī. Droši vien arī smadzenes. Ja jau galvā bija paslēpts lielgabals, tad sevišķi daudz vietas tur neatlika.

Septiņdesmit piecu milimetru bezatgrūdiena lielgabals. Plāksnīte tajā vietā, kur cilvēkiem ir deguns, paslīdēja sāņus, un parādījās resns stobrs. Labi nostra- dāts, kad tā padomā. Taisni starp acīm, lai būtu ērti tēmēt, vienmēr šaušanas gatavībā.

BUM! BUM! Man tikko nepārplīsa galva. Neds patiešām bija nepārspējams šāvējs: es arī būtu tāds, ja man smadzeņu vietā būtu skaitļošanas mašīna. Viņš bija iztaisījis caurumus abās pakaļējās riepās, un mašīna šļūkdama apstājās. Es gausi kāpu ārā, turpretī Neds šāvās uz priekšu kā sprinteris. Šoreiz neviens pat nemēģināja laisties lapās. Atlikusī drosme saskrēja bēgļiem papēžos, ieraugot Nedam starp acīm kūpošo stobru. Roboti šajā ziņā ir kārtīgi, tāpēc viņš laikam tīšuprāt bija atstājis lielgabalu neievilktu. Acīmredzot robotu skolā māca arī psiholoģiju.

Visi trīs mašīnā sēdošie cilvēki pacēla rokas gaisā kā kovboju filmas pēdējā kadrā. Uz mašīnas grīdas bija nolikti interesanti čemodāniņi.

Viņi nāca līdzi nepretodamies.