Fantastiskā sāga

Ķīnietis Džo tikai noņurdēja, kad Neds pateica man, ka viņa īstais vārds esot Stentins un ka Elmirā viņu jau gaidīt gaidot elektriskais krēsls. Es apsolīju Džo- Stentinam, ka ar prieku nogādāšu viņu uz turieni jau šodien pat. Tāpēc lai viņš necer izvairīties no soda ar vietējo varas iestāžu palīdzību. Pārējie bandas dalībnieki stāsies tiesas priekšā Kenelsitijā.

Diena bija ļoti trauksmaina.

No tā laika ir miers. Billijs ir laukā no slimnīcas un nēsā manas vecās seržanta uzšuves. Pat Fetss ir atpakaļ, kaut gan laiku pa laikam viņš ir skaidrā prātā un kaunas skatīties man acīs. Darba mums vairs nav daudz, jo pilsēta ir kļuvusi ne vien klusa, bet arī godīga.

Neds naktīs patrulē pa pilsētu, bet dienu strādā laboratorijā un šuj vākos papīrus. Varbūt tas neatbilst policijas likumiem, bet Nedam, šķiet, viss vienalga. Viņš aizlāpīja visas ložu skrambas un nepārtraukti spodrina savu nozīmīti. Es zinu, ka robots nevar būt ne laimīgs, ne noskumis, un tomēr man šķiet, ka Neds ir laimīgs.

Varu apzvērēt, ka reizēm viņš kaut ko dungo pie sevis. Bet tā, protams, ir tikai motoru un citu mehānismu dūkoņa.

Ja tā apsver, man šķiet, ka mēs esam radījuši zināmu precedentu, padarīdami robotu par pilntiesīgu policistu. Neviens no rūpnīcas vēl nav atbraucis, tāpēc es nezinu, vai esam pirmie vai neesam.

Un es jums teikšu vēl ko. Palikt šajā paputējušajā pilsētelē uz mūžīgiem laikiem es nedomāju. Es jau esmu uzrakstījis vairākas vēstules, apjautādamies par jaunu darba vietu.

Tāpēc daži būs ļoti pārsteigti, uzzinot, kas būs jaunais policijas priekšnieks pēc manas aizbraukšanas.

MĒMAIS MILTONS

Lielais autobuss «greihaunds» smagi nobremzēja un atvēra durvis.

— Springvila! — pasludināja šoferis. — Galapunkts!

Drūzmēdamies ejā starp sēdvietām, pasažieri sāka

virzīties pretī versmainajai svelmei. Palicis viens uz platā aizmugurējā sēdekļa, Sems Morisons pacietīgi gaidīja, līdz autobuss kļuva tukšs, tad iemiedza padusē cigāru kasti, piecēlās un devās uz durvīm. Spožā saule pēc salona puskrēslas, kuru radīja krāsainie stikli, šķita sevišķi žilbinoša. No Misisipi vasaras valgās tveices aizrāvās elpa. Sems uzmanīgi kāpa lejā, skatīdamies sev uz kājām, un nepamanīja pie autobusa durvīm stāvošo cilvēku. Pēkšņi kaut kas ciets iedūrās viņam vēderā.

— Kas tev darāms Springvilā, vecais?

Sems, apjukumā mirkšķinādams acis, caur brillēm tērauda ietvaros paskatījās uz pelēkā formā ģērbušos lamzaku, kas bakstīja viņu ar īsu, resnu steku. Lamzaka vēders kā milzīga gluda melone nokarājās pār jostu, kas bija noslīdējusi uz gurniem.

— Es atrodos te caurbraucot, ser, — Sems Morisons atbildēja un ar brīvo roku noņēma cepuri, atse-

dzot īsi apgrieztus iesirmus matus. Viņš pārlaida skatienu tumšsārtajai sejai, zeltītajai policista nozīmītei pie krekla un nodūra acis.

— Uz kurieni braukdams, puis? Nemēģini slēpt no manis… — policists atkal nosēca.

— Uz Karteretu, ser. Mans autobuss atiet pēc stundas.

Policists kaut ko atburkšķēja. Ar svinu pildītais smagais steks pabungāja pa kasti, kuru Sems turēja padusē.

— Kas tev tur ir? Pistole?

— Nē, ser. Es nenēsāju ieroci. — Sems atvēra kasti un sniedza to policistam: tajā bija metāla gabaliņš, vairāki elektronu bloki un mazs skaļrunītis, un tas viss bija rūpīgi savienots ar tievām stieplītēm. — Tas ir … radiouztvērējs, ser.

— Ieslēdz.

Sems nospieda sviriņu un uzmanīgi noregulēja uztvērēju. Mazais reproduktors ietarkšķējās, izdvesdams vājas, cauri autobusu motoru rūkoņai tikko sadzirdamas skaņas. Sarkanādainais iesmējās.

— Ir nu gan īsts melnādainā radio… Krāmu kaste. — Viņa balss kļuva skarba. — Pielūko, ka neaizmirsti aizvākties no šejienes ar to autobusu, dzirdi?

— Jā, ser, — Sems teica viscaur nosvīdušajai mugurai, kas attālinājās, un uzmanīgi aiztaisīja kasti. Viņš devās uz uzgaidāmo telpu krāsainajiem, bet, iedams gar logu, redzēja, ka tā ir tukša. Uz ielas arī nebija nēģeru. Sems neapstādamies pagāja garām uzgaidāmajai telpai, izspraucās cauri starp autobusiem, kas stāvēja uz asfaltētā laukumiņa, un izgāja pa autoostas otriem vārtiem. Visus savus sešdesmit septiņus gadus viņš bija nodzīvojis Misisipi štatā un tāpēc uzreiz nomanīja, ka te ož pēc nelaimes, bet visdrošākais paņēmiens, kā izvairīties no nelaimes, ir vākties tālāk nost no acīm. Ielas kļuva šaurākas un netīrākas. Viņš gāja

pa pazīstamajiem trotuāriem, kamēr ieraudzīja, ka fermas strādnieks ielāpainā kombinezonā dodas uz durvīm, virs kurām karājās nosūbējusi izkārtne «Bārs». Sems viņam sekoja. Viņš nolēma uzkavēties bārā līdz autobusa atiešanai.

— Pudeli alus, lūdzu.