Fantastiskā sāga

Viņš nolika naudas gabalu uz slapjās, nobružātās letes un paņēma auksto pudeli. Glāzes nebija. Bārmenis nebilda ne vārda un, izsitis čeku, ar neizdibināmu, drūmīgu sejas izteiksmi apsēdās uz krēsla bāra otrā galā, kur klusi murmināja radiouztvērējs. No ielas nākošie stari nespēja kliedēt zāles pustumsu. Kabīnītes ar nodalījumiem likās vilinoši vēsas. Apmeklētāju bija maz, tie sēdēja pa vienam, un katram priekšā uz galdiņa stāvēja alus pudele. Sems izlīkumoja starp cieši kopā sabīdītajiem galdiņiem un iegāja kabīnē netālu no sētas durvīm. Tikai tad viņš pamanīja, ka tur kāds jau sēž.

— Piedodiet, es jūs neredzēju, — viņš teica, grasīdamies iet laukā, bet svešais ar žestu uzaicināja viņu apsēsties, noņēma no galda ceļasomu un nolika sev blakus.

— Pietiks vietas abiem, — viņš sacīja un pacēla pudeli ar alu. — Uz satikšanos.

Sems izdzēra malku no savas pudeles. Svešais sūca alu, līdz bija izdzerta puspudele. Atviegloti nopūties, viņš teica:

— Draņķīgs alus.

— Bet jūs, liekas, dzerat to ar baudu, — smaidīdams piesardzīgi iebilda Sems.

— Tikai tāpēc, ka tas ir auksts un veldzē slāpes. Es atdotu kasti šā alus par pudeli «Bada» vai «Belen- taina».

Svešais runāja asi un aprauti, rīdams vārdus.

— Jūs droši vien no Ziemeļiem? — ieklausījies apvaicājās Sems. Tagad, kad acis bija apradušas ar bāra

pustumsu, viņš saskatīja, ka viņa priekšā sēž jauns mulats baltā kreklā ar uzrotītām piedurknēm. Viņa seja pauda saspringtas gaidas, piere bija dziju grumbu izvagota.

— Jums, sasodīts, taisnība. Es atbraucu no Ziemeļiem un gribu braukt atpakaļ… — Viņš pēkšņi apklusa un iedzēra alu. Kad mulats atkal ierunājās, viņa balss skanēja piesardzīgi. — Jūs esat šejienietis?

— Esmu dzimis netālu no šejienes, bet tagad dzīvoju Karteretā. Te es pārsēžos no viena autobusa otrā.

— Karteretā … Tas ir tur, kur koledža?

— Pareizi. Es tur pasniedzu.

Jaunais cilvēks pirmo reizi pasmaidīja.

— Tātad mēs it kā esam kolēģi. Es esmu no Ņujorkas universitātes, specializējos ekonomikā. — Viņš sniedza roku. — Čārlzs Raits. Visi, izņemot māti, sauc mani par Cārliju.

- Ļoti patīkami iepazītiĢS, — teica Sems lēni un mazliet vecmodīgi. — Es esmu Sems Morisons, un dzimšanas apliecībā man arī ierakstīts Sems, nevis Semjuels.

— Jūsu koledža mani interesē. Es gribēju aizbraukt uz turieni, bet… — Cārlijs negaidot apklusa, izdzirdējis uz ielas automobiļa rūkoņu, un paliecās uz priekšu, lai redzētu durvis. Tikai pēc tam, kad mašīna bija aizbraukusi, viņš atlaidās pret krēsla atzveltni, un Sems ieraudzīja viņam uz pieres mazas sviedru lāsītes. Cārlijs nervozi iedzēra no pudeles.

— Vai jūs nesatikāt autoostā dūšīgu policistu ar resnu vēderu un sarkanu ģīmi?

— Jā, satiku. Kad izkāpu no autobusa, viņš uzru-r nāja mani.

— Maita!

— Neuztraucieties, Cārlij. Viņš ir tikai policists, kas pilda savus pienākumus.

— Tikai! — Jaunais cilvēks neķītri nolamājās. — Tas ir Brinklijs. Jūs, jādomā, esat dzirdējis par viņu. Viscietsirdīgākais cilvēks uz dienvidiem no Bombinhemas. Nākamruden viņu gatavojoties ievēlēt par šerifu. Viņš jau ir klana maģistrs. Sabiedrības pīlārs!

— Šādas sarunas pie laba gala nenovedīs, — saudzīgi ieminējās Sems.

— To pašu teica krusttēvs Toms, un, cik es atceros, viņš palika vergs līdz mūža pēdējai dienai. Kādam ir jāsaka patiesība. Nevar taču vienmēr klusēt.

— Jūs spriežat kā nēģeru tiesību autobrauciena dalībnieks. — Sems pūlējās izskatīties bargs.

— Es arī piedalījos šajā braucienā, ja gribat zināt. Tas beidzās tieši te. Tagad dodos uz mājām. Esmu iebiedēts un nebaidos atzīties. Nekad nespēju iedomāties, cik tas briesmīgi, kamēr nebiju atbraucis uz šejieni. Es strādāju vēlētāju komitejā. Brinklijs bija to uzostījis un nozvērējās, ka nogalēšot mani vai arī uz visu mūžu ietupināšot aiz restēm. Un ziniet — es tam ticu. Tagad es braucu prom, tikai gaidu mašīnu. Braucu atpakaļ uz saviem Ziemeļiem.

— Cik man zināms, jums Ziemeļos arī ir savas grūtības.

— Grūtības! — Cārlijs iztukšoja pudeli un piecēlās. — Pēc tā, ko es redzēju te, es vairs nesaukšu tās par grūtībām. Ņujorka, protams, nav nekāda paradīze, taču tur izredzes palikt dzīvam ir drusku lielākās. Tur, kur es uzaugu, Jamaikas dienvidos, neklājās viegli, bet mums bija pašiem sava māja, pie tam diezgan labā rajonā, un … Vai gribat vēl alu?

— Nē, man ar vienu pudeli pilnīgi pietiek, tencinu.

Cārlijs atgriezās ar jaunu alus pudeli un risināja

tālāk pārtraukto domu.

— Varbūt Ziemeļos mūs uzskata par otrās šķiras pilsoņiem, bet tur mēs vismaz tomēr esam pilsoņi un

varam sasniegt kaut kādu laimi, piepildīt kaut kādas vēlēšanās. IM te cilvēks ir darba lops, un ne par ko citu viņš arī nekad nekļūs, ja viņam nav pareizā ādas krāsa.

— Es gan to neteiktu. Stāvoklis nepārtraukti uzlabojas. Mans tēvs" bija kalps, verga dēls, bet es jau esmu koledžas pasniedzējs. Tas savā ziņā ir progress.