Fantastiskā sāga

Sājos vārdos bija saklausāms sarkasms. Man gan vajadzēja zināt, ka roboti ir imūni pret sarkasmu. Neds manu paziņojumu ņēma par pilnu.

— Tas ir ļoti liels gods ne tikvien man, bet visiem robotiem. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai izpildītu savu pienākumu pret policiju.

Varonis skārda apakšbiksēs. Varēja dzirdēt, kā viņam iekšās līksmi dūc motori, kad viņš iegrāmatoja Aleksi.

Ja viss nebūtu iznācis tik riebīgi, es būtu priecājies par to. Nedā bija iemontēts tik daudz policijas ierīču, cik nekad nebija piederējis visai Nainportai. No gurna viņam izlēca tintes spilventiņš, un Neds veikli novilka pār to Alekša pirkstu galus, lai paņemtu nospiedumus. Tad viņš atstūma apcietināto nost izstieptas rokas attālumā un viņa vēderā kaut kas noknik- šķēja. Neds pagrieza Aleksi profilā, un no spraugas izkrita divi momentuzņēmumi. Tie bija piestiprināti pie kartītes, kur tika ierakstītas apcietināšanas detaļas un tamlīdzīgas ziņas. Tur bija vēl daudz kas, bet es piespiedu sevi paiet tālāk. Vajadzēja padomāt par svarīgākiem jautājumiem.

Piemēram, kā palikt dzīvam.

— Kaut ko izdomāji, priekšniek?

Par atbildi es izdzirdēju vaidu un likos mierā. Tad ienāca Billijs, mūsu vienības atliekas. Es viņam īsos vārdos visu izstāstīju. Vai nu aiz savas muļķības, vai aiz drosmes viņš nolēma palikt, un es biju lepns uz puisi. Neds ieslēdza apcietināto un ņēmās uzkopt istabu.

Un tad ienāca Ķīnietis Džo.

Kaut gan mēs bijām gaidījuši viņu ierodamies, tas tomēr bija trieciens. Viņam bija līdzi vesels bars visrūdītāko bandītu, kas drūzmējās pie durvīm kā ap- tukuši beisbolisti. Ķīnietis Džo stāvēja priekšā, sabāzis rokas garā mandarīna tērpa piedurknēs. Viņa aziāta sejā nepakustējās ne vaibsts. Viņš netērēja laiku sarunām ar mums, viņš vienkārši deva vārdu saviem puišiem.

— Iztīrīt šo telpu! Drīz te ieradīsies jaunais policijas priekšnieks, un es negribu, ka te rēgotos visādi slaisti.

Tas mani saniknoja. Kaut gan man patīk ņemt kukuļus, es tomēr esmu policists. Man nemaksā algu kaut kāds lēts bandīts. Arī mani interesēja Ķīnieša Džo personība. Es jau agrāk biju mēģinājis tikt viņam klāt, bet nekad nebija izdevies. Mani joprojām mocīja ziņkāre.

— Ned, ieskaties labi tajā ķīnie'šu zeņķī mākslīgā zīda peldmētelī un pasaki man, kas viņš ir.

Strādā gan tā elektronika ātri! Neds izgrūda atbildi momentāni, kā cilvēks, kas vingrinājies vairākas nedēļas.

— Viņš ir pseidoaziāts, kas izmanto savas ādas dabisko dzeltenīgumu, pastiprinot to ar krāsu. Viņš nav ķīnietis. Viņam ir operētas acis, vēl redzamas rētas. Tas, bez šaubām, darīts, lai slēptu savu īsto ārieni, taču ausu izmēri pēc Bertiljona un citas pazīmes dod iespēju noteikt personību. Viņš ir viens no tiem, kurus steidzami meklē starptautiskā policija, un viņa īstais vārds ir …

Ķīnietis Džo apskaitās un ne jau bez pamata.

Sis skaļrunis … šis skārda balamute iecelts te par noteicēju. Mēs to jau zinājām un arī parūpējāmies par viņu!

Bars pašķīrās un atbrīvoja vietu, un es ieraudzīju durvīs uz ceļgala notupušos zelli, kas tēmēja ar reaktīvo granātmetēju. Droši vien gatavojās raidīt prettanku šāviņu. Tā bija mana pēdējā doma pirms šāviena.

Iespējams, ka ar tādu raķeti var sašaut tanku, bet ne robotu. Vismaz policijas robotu ne. Neds pieliecās, un siena viņam aiz muguras sagruva. Otra šāviena nebija. Neds sagrāba ieroča stobru, un tas kļuva līdzīgs vecai notekcaurulei.

Tad Billijs nosprieda, ka cilvēks, kas izšauj policijas iecirknī raķeti, pārkāpj likumu, un laida darbā steku. Es turējos viņam blakus, jo negribēju atteikties no izpriecas. Neds atradās kaut kur apakšā, bet es nešaubījos, ka viņš pratīs sevi aizstāvēt.

Nobūkšķēja vairāki dobji šāvieni, un kāds iekliedzās. Pēc tam neviens vairs nešāva, jo mēs nezinājām, kur augša, kur apakša. Bandīts vārdā Bruklinas Edijs iezvēla man pa galvu ar pistoles spalu, bet es viņam sašķaidīju degunu.

Pēc tam viss it kā ietinās miglā. Atceros tikai to, ka mēs vēl kādu joni rāvāmies.

Kad migla mazliet izklīda, es vienīgais vēl stāvēju uz kājām. Pareizāk sakot, balstījos pret sienu. Labi, ka bija pret ko atspiesties.

Neds ienesa pa durvīm pamatīgi samīcīto Bruklinas Ediju. Gribējās domāt, ka tas ir mans roku darbs.

Edija plaukstas jau bija savilktas kopā ar roku dzelžiem. Neds saudzīgi nolika viņu blakus citiem rīkļurāvējiem, un es pēkšņi pamanīju, ka tie visi ir saslēgti tādos pašos roku dzelžos. Es vēl nodomāju, vai Neds tos pēc vajadzības izgatavo vai arī tie ir krājumā viņa dobenajā kājā vai kur citur.

Dažas pēdas tālāk bija krēsls. Es apsēdos, un man kļuva vieglāk.

Viss bija notašķīts ar asinīm, un, ja daži no ban-' dītiem nebūtu ievaidējušies, es domātu, ka tie ir līķi. Viens bija, to es pamanīju uzreiz. Lode bija trāpījusi viņam krūtīs, lielākā daļa asiņu varbūt piederēja viņam.