Fantastiskā sāga

— Kādā ziņā? — Cārlijs uzblieza pa galdu, bet balsi nepacēla un turpināja draudoši čukstēt: — Viena simtā daļa procenta nēģeru dabū nožēlojamu izglītību un nodod to citiem nomaļā koledžā. Paklausieties, es neuzbrūku jums. Es zinu, jūs darāt visu, ko varat. Bet uz katru tādu cilvēku kā jūs ir tūkstošiem citu, kas gadu pēc gada piedzimst, dzīvo un nomirst pretīgā nabadzībā, bez jebkādām cerībām. Miljoniem cilvēku. Vai tas ir progress? Un pat jūs pats — vai jūs esat pārliecināts, ka nebūtu panācis vairāk, ja pasniegtu pieklājīgā universitātē?

— Nē, tikai ne es, — Sems atteica iesmiedamies. — Esmu vienkāršs pasniedzējs un ar algebru un ģeometrijas pamatu izskaidrošanu studentiem man pilnīgi pietiek, lai nemēģinātu izskaidrot viņiem vēl topoloģiju vai Būlīna algebru, vai kaut ko tādā garā.

— Bet kas tā par Būl… Es par to neko neesmu dzirdējis.

— Tā ir, hm … loģiski aprēķini, speciāls priekšmets. Es jūs jau brīdināju, ka nemāku izskaidrot šīs lietas, kaut gan zinu tās diezgan labi. Taisnību sakot, mana aizraušanās ir augstākā matemātika. Ja es strādātu lielā mācību iestādē, man neatliktu laika ar to nodarboties.

— Kā jūs to zināt? Iespējams, ka tur būtu liela elektronu skaitļošanas mašīna. Vai tad tas jums nepalīdzētu?

— Varbūt, protams, bet es atradu paņēmienu, kā iztikt bez tādas mašīnas. Vienkārši vajag mazliet vairāk laika, tas ir viss.

— Bet cik daudz laika jums ir atlicis? — klusi jautāja Cārlijs un tūlīt pat nožēloja teikto, redzot, ka pavecais vīrs nolaiž galvu un neatbild.

— Ņemu savus vārdus atpakaļ. Man ir pārāk gara mēle. Piedodiet, es pārāk iekaisu. Kā jūs zināt, ko būtu sasniedzis, ja būtu attiecīgā sagatavotība, iespējas? …

Viņš aprāvās, saprazdams, ka tikai padziļina savu netaktiskumu.

Bāra krēslaino, smacīgo klusumu traucēja vienīgi attālais ielas troksnis un klusa mūzika. Bārmenis piecēlās, izslēdza radio un atvēra pagrabiņa durvis, lai atnestu vēl vienu kasti alus. Mūzika tomēr nemitējās skanēt kaut kur tepat blakus kā uzbāzīga atbalss. Cārlijs saprata, ka tā nāk no cigāru kastes, kas gulēja viņam priekšā uz galda.

— Vai tur iekšā ir uztvērējs? — viņš jautāja, iepriecināts par iespēju mainīt sarunas tēmu.

— Jā … būtībā nav, kaut gan tur ir radioviļņu uztveršanas bloks.

— Ja jūs domājat, ka esat visu izskaidrojis, tad maldāties. Es jums jau teicu, ka mana specialitāte ir ekonomika.

Sems pasmaidīja un, atvēris kasti, norādīja uz iekšā kārtīgi samontētu radioshēmu.

— To taisīja mans krustdēls. Viņam pieder neliela remontdarbnīca, bet viņš ieguvis diezgan labas zināšanas elektronikā, dienēdams kara aviācija. Es parādīju viņam vienādojumu, un mēs kopā samontējām šo shēmu.

Cārlijs iedomājās cilvēku, kuram ir zināšanas un prakse elektronikā un kurš spiests izniekot savus spēkus un spējas remontdarbnīciņā, taču neizteica savu domu skaļi.

— Bet kam tas?

— Taisnību sakot, nekam. Es uztaisīju to, lai praksē pārbaudītu, vai mani vienādojumi ir pareizi. Es domāju, ka Einšteina vienotā lauka teorija jums nav sevišķi labi pazīstama …

Cārlijs satriekts pasmaidīja un pacēla rokas, rādīdams, ka padodas.

— Izstāstīt to nav viegli. Vienkāršoti runājot, uzskata, ka pastāv sakars starp parādībām, starp visām enerģijas un vielas formām. Jūs pazīstat visvienkāršākās pārvēršanās: siltuma enerģija pārvēršas par mehānisko enerģiju, kā, piemēram, dzinējā, elektriskā enerģija par gaismu …

— Elektriskā spuldzīte!

— Pareizi. Balstoties uz to, tika izteikts pieņēmums, ka pastāv sakars starp laiku un gaismas enerģiju, tāpat kā starp gravitāciju un gaismu — tas jau bija pierādīts —, starp gravitāciju un elektrību. Tieši šo nozari es arī izpētīju. Es pieņēmu, ka gravitācijas laukā pastāv kaut kāds manāms enerģijas gradients, līdzīgs spēka līniju gradientam, kura iespaidā dzelzs skaidiņas izvietojas magnētiskajā laukā. Nē, šis salīdzinājums neder, laikam labāk salīdzināt ar vadu, kurā strāva var bezgalīgi cirkulēt supervadāmības apstākļos, kas rodas zemās temperatūrās…

— Profesor, es neko nesaprotu. Es nekaunos atzīties. Varbūt izskaidrosiet visu ar piemēru? Nu, teiksim, kas notiek šajā mazajā uztvērējā.

Sems uzmanīgi pagrbzīja noskaņošanas pogu, un mūzika kļuva mazliet stiprāka.

— Te interesants nevis raidījums. Šis radioraidījumu uztveršanas bloks tikai uzskatāmi parāda, ka esmu atklājis noplūdi… nē, pareizāk būtu sacīt — pārgāzi starp Zemes gravitācijas lauku un, lūk, šā svina gabaliņa gravitācijas lauku.

— Bet kur ir baterija?

Sems lepni pasmaidīja.

— Tur jau ir tas āķis, ka baterijas nav. Elektriskā enerģija nāk no ārienes, no …

— Jūs gribat teikt, ka jūsu radiouztvērēju darbina gravitācija? Ka tas saņem elektrību par brīvu?

— Jā … kaut gan īstenībā tas nav visai pareizi…

— Taču izskatās tieši tā!

Cārlijs bija acīm redzami uztraukts. Viņš noliecās zemu pār galdu, cenzdamies labāk saskatīt, kas ir kastē.

— Es neko nesaprotu no elektronikas, bet ar enerģijas resursiem ekonomika nodarbojas diezgan sīki. Vai var pilnveidot šo jūsu aparātu, lai tas ražotu elektrību ar nelieliem izdevumiem vai vispār bez izdevumiem?