Fantastiskā sāga

— Jums tas nemaz nav jādara, mister Martin, — steigšus ierunājās Pekss, juzdams, ka vārdi grūž cits citu un ka viņa balsī skan lūgums. — Esmu pārliecināts, ka pratīšu apieties ar mašīnu, tikai ļaujiet man dažas dienas pamācīties …

— Pilnīgi izslēgts. Pirmkārt, es maksāju meitenei grašus, tāpēc ka viņa vēl ir galīgs bērns un tā ir viņas pirmā alga, otrkārt, viņa ir beigusi skolu, kur māca strādāt ar šo mašīnu. Viņa var dragāt komiksus kā uz konveijera. Zini, Peks, es neesmu nelietis, bet bizness paliek bizness. Lūk, ko es darīšu: šodien ir otrdiena, bet es samaksāšu tev par visu nedēļu. Nu, kā? Un vari iet prom tūlīt.

— Ļoti augstsirdīgi no jūsu puses, īpaši pēc astoņiem nostrādātiem gadiem, — teica Pekss, sasprindzinot visus spēkus, lai balss skanētu mierīgi.

— Pilnīgi pareizi, tas jau nu gan man bija jādara. — Martins no dzimšanas bija imūns pret sarkasmu.

Piepeši Peksu pārņēma visaptveroša zaudējuma sajūta, krūtīs viņam kaut kas pārtrūka. Viss pagalam! Martins jau atkal runāja pa telefonu, un Peksam vairs nebija ko teikt. Viņš izgāja no kabineta, cenzdamies turēties taisni, un izdzirdēja, ka mis Finkas rakstāmmašīnas klaboņa viņam aiz muguras uz brīdi apklust. Viņam negribējās tagad redzēt šo sievieti, negribējās lūkoties šajās valgajās, liegajās acīs. Un viņš negāja atpakaļ uz studiju, jo tad vajadzētu iet garām viņas galdam, bet atvēra durvis un izgāja gaitenī. Lēni pievēra aiz sevis durvis un sastinga, atspiedies pret tām ar muguru, tad attapās, ka cauri matētajam stiklam ir redzams viņa siluets, un steidzās prom.

Aiz stūra bija.lēts bārs, kurā Pekss dzēra alu pēc katras algas, un viņš devās uz bāru.

— Labrīt, laipni lūdzam … ē-ē … mister Peks, — teica mehāniskais bārmenis, uz mirkli sastomījies, meklējot klienta vārdu. — Ko jums ieliet? Kā vienmēr?

— Nē, ne kā vienmēr, tu, plastmasas un vadu daikt, operešu īra lētā imitācija. Dod man dubulto viskiju.

— Protams, ser, jūs kā vienmēr formā, — robots atbildēja, elektroniskā pieklājībā palocīdams galvu tā, ka viņa krēpes palēcās. Mehāniskajā rokā parādījās pudele, un glāzē ielija precīzi nomērīta viskija porcija.

Pekss vienā paņēmienā iztukšoja glāzi, un viņa ķermenī ieplūda neparasts siltums, kas izkausēja saltās vienaldzības čaulu, kurā viņš bija centies ieslēgties. Ak dievs, viss pagalam, viss pagalam! Tagad viņu gaida nespējnieku nams un viņš ir tikpat kā miris.

Ir lietas, par kurām labāk nedomāt. Tā ir viena no šīm lietām. Pirmajam dubultajam viskijam sekoja otrs. Naudai vairs nebija nozīmes tādēļ, ka pēc šīs nedēļas viņš vairs nepelnīs. Neparasti lielā alkohola deva mazliet notrulināja sāpes. Nē, labāk iet atpakaļ uz studiju, kamēr šī doma nav pārņēmusi viņu pilnīgi. Paņemt no galda savas mantas un no mis Finkas čeku par nedēļas algu. Viņš zināja, ka čeks ir jau sagatavots; ja kāds Martinam vairs nebija vajadzīgs, viņš labprāt atbrīvojās no balasta pēc iespējas ātrāk.

— Kuru stāvu? — kāds jautāja kaut kur no apakšas.

— Ej pie velna! — Pekss atbļāva. Agrāk viņš nekad nebija domājis par to, cik daudz robotu ir viņam visapkārt. Kā viņš tos tagad ienīda!

— Atvainojiet, ser, bet jums vajadzīgā firma neatrodas šajā ēkā. Vai jūs pārbaudījāt pēc rokasgrāmatas?

— Divdesmit trešo, — viņš teica, un viņa balss nodrebēja. Labi, ka liftā vairāk neviena nebija. Durtiņas aizcirtās.

Durvis no gaiteņa uz studiju bija līdz galam vaļā. Viņš jau bija iegājis istabā, kad saprata, kāpēc, bet tad jau bija par vēlu griezties atpakaļ. «Marks-VIII», kuru viņš bija lolojis tik ilgus gadus, gulēja uz sāniem kaktā. Robota viena puse, tā pati, kas agrāk bija atspiesta pret sienu, bija vienos putekļos.

«Labi,» vihš nodomāja, saprazdams, ka ir muļķīgi nīst mašīnu, un tomēr priecādamies, ka arī to met laukā. Tās vietā stāvēja kaut kāds aparāts pelēkā apvalkā. Tas sniedzās gandrīz līdz pašiem griestiem un izskatījās iespaidīgi, uz mata kā seifs.

— Viss ir pievienots, mister Martin, var ķerties pie darba, un, kā jūs zināt, jums ir simtprocentīga garantija uz mūžu.

Runātājs bija ģērbies tādā pašā pelēkā kombinezonā; spožo skrūvgriezi viņš lietoja kā rādāmo kociņu. Martins, uzacis savilcis, skatījās uz mašīnu, bet aiz viņa bija redzama mis Finka. Studijā bija vēl viens cilvēks — tieva, jauna meitene rozā svīterī; viņa vienaldzīgi gremoja košļājamo gumiju.

— Dodiet «Markam-IX» kādu grūtu uzdevumu, mister Martin. Vāku vienam no jūsu žurnāliem, kaut ko tādu, ko, pēc jūsu domām, neviena mašīna nevarēja izdarīt agrāk, bet parastās mašīnas nevar vēl tagad …

— Finka! — Martins uzsauca, un sekretāre pieskrēja pie viņa ar ilustrāciju žūksnīti un mazu krāsainu skicīti.

— Mums atlicis viens vāks, mister Martin, — viņa teica klusā balsī, — bet jūs uzdevāt darbu misteram Peksam …

— Pie velna, — norūca Martins, izraudams lapu viņai no rokām un uzmanīgi aplūkodams to. — Tas ir mūsu labākās grāmatas vāks, skaidrs? Mēs nevaram pieļaut, ka tāds amatnieks nosmērē to ar saviem gumijas šabloniem. Vismaz grāmatas «Kaujas asi pašreizējā karā» vāku ne.