Fantastiskā sāga

Pieņemamajā istabā kāds rosījās, it kā mis Finka vīkštos uz promiešanu, bet varbūt jaunā meitene bija atgriezusies ar nepieciešamajām detaļām. Katrā ziņā bija jau vēls, un Peksa laiks bija pienācis.

Atri, lai nepārdomātu, viņš pieskrēja pie loga, ar ķermeņa svaru sasita stiklu un lidoja lejup no divdesmit trešā stāva.

Mis Finka izdzirdēja sasistā stikla šķindoņu un griezīgi iekliedzās, tad, iegājusi studijā, iekliedzās vēlreiz. Martins, rūkdams, ka troksnis neļauj viņam strādāt, gāja viņai nopakaļ, bet, ieraudzījis, kas noticis, apklusa. Stikla drumslas nošņirkstēja zem viņa kājām, kad viņš izliecās pa izsisto logu. Lellei līdzīgais Peksa augums bija skaidri redzams pūļa centrā — viņa ķermenis, kas gulēja uz trotuāra malas, bija nedabiski saliekts.

— Mans dievs, mister Martin! Mans dievs, paskatieties uz šo … — atskanēja mis Finkas drebošā balss.

Martins piegāja pie meitenes un viņai pār plecu ieskatījās pie zīmēšanas dēļa piespraustajā lapā. Uzzīmēts bija akurāti, izkrāsots meistarīgi.

Pirmais zīmējums bija Peksa pašportrets, kurā viņš redzams noliecies pār rasēšanas dēli. Otrā zīmējumā viņš sēdēja un mazgāja otu, trešajā — stāvēja. Cetur

tajā zīmējumā mākslinieks stāvēja pie loga — reljefa figūra ar izteiksmīgu apgaismojumu no aizmugures. Piektais zīmējums bija perspektīva no iedomāta punkta augšā — cilvēks, kas gar ēkas sienu lido pretī bruģim.

Pēdējais zīmējums — ar skaidrām, šaušalīgām dētajām — bija sirmgalvis, kas saliecies un asinīm no- plūdis guj uz automobiļa pārsega, skatītāji ar izbiedētām sejām.

— Paskatieties, — ar riebumu teica Martins, klaudzinādams pa rasēšanas dēli ar lielo pirkstu. — Kad viņš bija izlēcis pa logu, viņš nokrita ne mazāk kā divus jardus no automobiļa. Vai es neteicu, ka viņš nekad nav pratis zīmēt detaļas?

REMONTSTRĀDNIEKS

Vecajam bija ārkārtīgi līksma sejas izteiksme, kas nozīmēja, ka kādam būs jāpasvīst. Tā kā mēs bijām vieni, nevajadzēja būt sevišķi gudram, lai uzminētu, ka tas būšu es. Tūlīt es uzrunāju viņu, atcerēdamies, ka uzbrukums ir labākais aizsardzības līdzeklis.

— Es eju prom no darba. Nepūlieties stāstīt, cik netīru darbu esat man sagatavojuši, tāpēc, ka esmu jau aizgājis un jums nav vajadzības atklāt man kompānijas noslēpumus.

Smaids kļuva platāks, un Vecais pat noķiķināja, piespiezdams pogu uz pults. No spraugas uz galda izkrita biezs oficiāls dokuments.

— Tas ir jūsu kontrakts, — Vecais paskaidroja. — Tajā ir teikts, kur un kā jūs strādāsiet. So tērauda un vanadija sakausējuma kontraktu jums neiznīcināt pat ar molekulšķēlēju.

Es pieliecos, paķēru dokumentu un tūlīt pasviedu gaisā. Tas nebija paguvis nokrist zemē, kad man rokā bija lāzers, un no kontrakta palika pāri pelni.

Vecais vēlreiz piespieda pogu, un uz galda noplanēja jauns kontrakts. Smaids kļuva vēl platāks.

— Man vajadzēja teikt «kontrakta kopija» — tāda

kā šī. — Viņš ātri kaut ko atzīmēja. — Es atskaitīju no jūsu algas trīspadsmit monētas — kopijas vērtību, bez tam jūs tiekat sodīts ar simts monētām par lāzera lietošanu telpās.

Es biju uzveikts un sašļucis gaidīju iznīcinošo triecienu. Vecais glāstīja manu kontraktu.

— Saskaņā ar šo dokumentu jūs nevarat aiziet no darba. Nekad. Tāpēc man ir neliels darbiņš, kas ies jums pie sirds. Remonts. Centaura bāka ir nodzisusi. Tā ir «Marka-III» tipa bāka …

— Kāda tipa bāka? — es pārjautāju. Es biju remontējis hipertelpas bākas visās Galaktikas malās un biju pārliecināts, ka varu salabot jebkura tipa bāku. Taču par tādu es nebiju dzirdējis.

— «Marks-III» … — ar blēdīgu smīnu atkārtoja Vecais. — Es pats uzzināju par to pirmo reizi, kad arhīvā uzraka tās specifikāciju. To atrada nobāztu kaut kur visvecākajā glabātuvē. No visām zemiešu būvētajām bākām tā laikam ir vissenākā. Spriežot pēc tā, ka šī bāka atrodas uz viena no Proksimas Centaura planētas, tā var būt arī pati pirmā.

Es paskatījos uz rasējumiem, kurus viņš bija man pasniedzis, un man mati saslējās stāvus.

— Tas ir briesmonis! Tā izskatās drīzāk pēc degvīnā tecinātavas nekā pēc bākas un ir vismaz vairākus simtus metrus augsta. Es esmu remontstrādnieks, nevis arheologs. Šai lūžņu kaudzei ir vairāk nekā divtūkstoš gadu. Metiet to mierā un uzbūvējiet jaunu.

Vecais noliecās pār galdu un pūta elpu man tieši sejā.

— Lai uzbūvētu bāku, ir vajadzīgs gads, bez tam tas dārgi izmaksā. Un vēl kas — šī relikvija atrodas vienā no galvenajiem maršrutiem. Tagad mums ir kuģi, kas met piecpadsmit gaismas gadu lielus līkumus.

Viņš atlaidās krēslā, noslaucīja ar mutautiņu rokas un sāka lasīt kārtējo lekciju par manu pienākumu kompānijas priekšā.

— Šo noda|u oficiāli sauc par ekspluatācijas un remontu nodaļu, lai gan īstenībā tas būtu jāsauc par avārijas dienestu. Hipertelpas bākas būvē tā, lai tās kalpotu saules mūžu … vai vismaz pēc iespējas ilgāk. Ja kāda no tām sabojājas, tā nekad nav nejaušība un bākas remonts nekad nav vienkārša kādas daļas nomaiņa. \

To man stāstīja viņš — cilvēks, kas par labu algu deldēja bikses kabinetā ar kondicionētu gaisu.

Vecais lēja tālāk: