Fantastiskā sāga

— Kaut varētu vienkārši apmainīt detaļas! Ja man būtu rezerves daļu flote un jaunāki mehāniķi, kas tos apkalpo! Bet gaidi vien. Man ir dārga kuģu flote, kas apgādāta ar visu nepieciešamo un var darīt visu ko, bet apkalpes sastāv no tādiem bezatbildīgiem tipiem kā jūs!

Viņš norādīja ar pirkstu uz mani, bet es nīgri pamāju ar galvu.

— Kā man gribētos jūs visus izmest pa durvīm! Katrā no jums ir kosmosa klaidonis, mehāniķis, inženieris, kareivis, rīkļurāvējs un sazini kas vēl — viss remontstrādniekam nepieciešamais. Man jūs, slepkav- nieki, jāiebiedē, jāuzpērk un jāšantažē, lai piespiestu jūs veikt vienkāršu uzdevumu. Ja jūs esat paēduši līdz acīm, tad iedomājieties, kā jūtos es. Bet kuģiem ir jāiet! Bākām ir jādarbojas!

Es uztvēru nemirstīgos vārdus kā laimīga ceļa novēlējumu un piecēlos. Viņš pasvieda man «Marka-III» dokumentāciju un atkal ierakās savos papīros. Kad es jau biju pie pašām durvīm, viņš pacēla galvu un atkal norādīja ar pirkstu uz mani.

— Un nemieriniet sevi ar domu, ka jums izdosies apiet kontraktu. Mēs uzliksim arestu jūsu bankas rēķinam uz Algolas II ātrāk, nekā jūs pagūsiet izņemt naudu.

Es laikam nožēlojami pasmaidīju, it kā nekad nebūtu domājis turēt savu rēķinu noslēpumā. Viņa spiegi strādāja ar katru dienu efektīvāk. Ejot pa gaiteni, mēģināju izprātot, kā nemanot izņemt naudu, un tajā pašā laikā sapratu, ka Vecais prāto, kā apvest ap stūri mani.

Tas viss ļoti nomāca, tāpēc es iegriezos bārā un pēc tam devos uz kosmoostu.

Kad kuģis bija sagatavots lidojumam, es jau biju atzīmējis uz kartes kursu. Tuvāk par visām no sabojājušās Proksimas Centaura bākas bija viena no bākām uz planētas Beta Circīnija, un es devos vispirms uz turieni, jo šis īsais ceļojums hipertelpā prasīja tikai apmēram deviņas dienas.

Lai saprastu bāku nozīmi, ir jāzina, kas ir hiper- izplatījums. Tas ir pa spēkam nedaudziem, bet viegli saprotams ir viens: tur, kur nav telpas, parastie likumi nav piemērojami. Ātrums un attālumi ir relatīvi, nevis pastāvīgi jēdzieni, kā tas ir parastajā kosmosā.

Pirmie kuģi, kas ielauzās hipertelpā, nezināja, kurp braukt, tiem pat nebija iespējams noteikt, vai tie kustas. Bākas atrisināja šo problēmu un padarīja pieejamu visu izplatījumu. Uzbūvētas uz planētām, bākas ražo kolosālu daudzumu enerģijas. Šī enerģija tiek pārvērsta par starojumu, kas tiek sviests cauri hipertelpai. Katra bāka sūta ar starojumu savu koda signālu, tādējādi kļūstot hipertelpā par orientieri. Bāku triangulācija un kvadratūras kalpo navigācijai, tikai te ir savi likumi. Šie likumi ir sarežģīti un mainīgi, un tomēr tie ir likumi, pēc kuriem var vadīties navigators.

Lai lēktu hipertelpā, ir precīzi jānosaka vismaz četru bāku atrašanās vieta. Tāliem lēcieniem navigatori izmanto septiņas vai astoņas bākas. Tāpēc katra bāka ir svarīga un visām ir jādarbojas. Tad arī pie darba ķeramies mēs, avārijnjeki.

Mēs ceļojam ar kuģiem, kuros ir no visa pa druskai, katrā kuģī pa vienam cilvēkam, jo ar to pilnīgi pietiek, lai tiktu galā ar mūsu superefektīvo remont- aparatūru. Kā jau mūsu darbs to prasa, mēs lielāko daļu laika pavadām parastos lidojumos parastajā telpā. Kā citādi lai atrod sabojājušos bāku?

Hipertelpā to netradīsi. Vienīgais, ko var darīt, ir, izmantojot citas bākas, tuvoties sabojātajai un beigt ceļojumu parastajā telpā. Bieži vien tas prasa mēnešus.

Šoreiz nebija tik ļauni. Es uzņēmu kursu uz Beta Circīnijas bāku un ar navigatoru palīdzību mēģināju orientēties pēc astoņiem punktiem, izmantojot visas bākas, kuras varēju precīzi fiksēt. Skaitļošanas mašīna norādīja man kursu līdz aptuvenajai izejai no hipertelpas; drošības bloks, kuru es neparko nevarēju izmest laukā, izdarīja savas korektīvas.

Es drīzāk būtu izskrējis no hipertelpas netālu no kādas zvaigznes, nekā tērējis laiku un braucis pa parasto telpu, bet tehniskā daļa acīmredzot arī zināja to. Drošības bloks ir iebūvēts skaitļošanas mašīnā tā, ka jūs nevarat padarīt sev galu, izlecot no hipertelpas kādā saulē, lai kā jūs censtos. Esmu pārliecināts, ka tas nav humānisma diktēts apsvērums. Viņi vienkārši negrib zaudēt kuģi.

Pēc neilga laika bija apritējušas divdesmit četras stundas, un es atrados kaut kur parastajā izplatījumā. Robots analizators nosmējās pie sevis un sāka analizēt visas zvaigznes, salīdzinot tās ar Proksīmas Centaura spektru. Beidzot tas iezvanījās un sāka mirkšķināt spuldzīti. Es ielūkojos okulārā.

Ar fotoelementu noteicis īsto lielumu un salīdzinājis to ar absolūto lielumu, es dabūju attālumu. Nebija nemaz tik traki, kā es biju domājis: sešu nedēļu brauciens plus mīnus pāris dienu. Ielicis kursa lenti autopilotā, es piesējos ar siksnām paātrinājuma kamerā un iemigu.