Fantastiskā sāga

— Esiet sveicināti, lielā dieva cēlie kalpi, — es teicu. Protams, es neteicu to skaļi, es to iečukstēju la- ringofonā. Radioviļņi aiznesa manus vārdus uz tulkošanas mašīnu, kas pārraidīja tulkojumu uz manā žoklī iemontēto skaļruni.

Iedzimtie sāka tarkšķēt, un tulkojyms bija gatavs gandrīz tūlīt. Es biju uzgriezis pastiprinātāju tik skaļi, ka viss laukums skanēja'.

Daži no vislētticīgākajiem iedzimtajiem nokrita zemē, citi spiegdami metās bēgt. Viens aizdomīgs tips pacēla pīķi, bet, kad «acs» — pterodaktils bija viņu sagrābusi un ielingojusi purvā, neviens cits vairs neuzdrošinājās to darīt. Priesteri bija slīpēti, tie nepievērsa uzmanību pārējām ķirzakām, tikai stāvēja un buldurēja. Man vajadzēja uzbrukt no jauna.

— Pazūdi, uzticamais zirgs! — es teicu «acij» un vienlaikus piespiedu pogu uz pultiņas savā plaukstā.

«Acs» uzšāvās gaisā mazliet straujāk, nekā es būtu gribējis; lejup sāka birt gaisa pretestības norauti plastmasas gabaliņi. Kamēr pūlis jūsmīgi nolūkojās debesbraukšanā, es virzījos uz tempļa durvīm.

— Es gribu parunāt ar jums, ak, cēlie priesteri, — es teicu.

Pirms viņi bija pārlikuši, ko atbildēt, es jau biju iekšā.

Templis bija neliela celtne, kas piekļāvās piramīdas pakājei. Es nospriedu, ka ar savu ienākšanu neesmu pārkāpis pārāk daudzus tabu, jo mani neapstādināja, tāpēc šķita, ka viss ir kārtībā. Templis bija viena telpa ar netīru baseinu otrā galā. Tajā plunčājās vecs jo vecs reptilis, kas acīmredzot piederēja pie vadoņiem.

Es zvāļodamies piegāju tam klāt, bet ķirzaka pavērās manī ar saltām zivs acīm un kaut ko noņurdēja.

Tulkošanas mašīna iečukstēja man ausī:

— Trīspadsmitā grēka vārdā, kas tu tāds esi un ko še meklē?

Es cēli izliecu savu zvīņaino augumu un norādīju uz griestiem.

— Jūsu senči sūta mani palīdzēt jums. Esmu ieradies, lai atdzīvinātu svēto avotu.

Es saklausīju aizmugurē balsu murdoņu, bet virsaitis neteica ne vārda. Viņš lēni grima ūdenī, kamēr ārā palika vienīgi acis. Man šķita, ka es dzirdu kustamies smadzenes viņa apsūnojušajā galvā. Tad viņš palēcās un norādīja uz mani ar pirkstu, no kura pilēja ūdens.

— Tu esi melis! Tu neesi mūsu sencis! Mēs …

— Klusu! — es nodārdināju, kamēr viņš nebija paguvis aiziet tiktāl, ka atpakaļceļa vairs nebūtu. — Es teicu, ka jūsu senči mani sūtīja. Es nepiederu pie jūsu senčiem. Nemēģiniet piedurt man pirkstu, citādi aizgājēju dusmas nāks pār jūsu galvām!

To teikdams, es draudīgi pamāju uz pārējo priesteru pusi un nometu uz grīdas nelielu granātiņu. Tā izrāva paprāvu bedri, saceldama pamatīgu troksni un dūmus.

Galvenā ķirzaka nosprieda, ka es nerunāju tukšu, un nekavējoties sasauca šamaņu apspriedi. Tā, protams, notika publiskajā baseina, un arī man vajadzēja līst tajā iekšā. Mēs plātījām žokļus un murmuļojām apmēram stundu, līdz visi svarīgākie jautājumi bija izlemti.

Es uzzināju, ka šie priesteri kalpo te nesen; visi iepriekšējie savārīti putrā par to, ka ļāvuši izsīkt svētajam avotam. Es paskaidroju, ka esmu ieradies ar vienu nolūku — palīdzēt viņiem atdzemdināt straumi. Priesteri nolēma riskēt, un mēs kāpām laukā no baseina, atstādami aiz sevis dubjainas pēdas. Piramīdā varēja iekļūt pa — aizslēgtām un apsargātām durvīm. Kad tās bija atdarītas, galvenā ķirzaka pagriezās pret mani.

— Tu, bez šaubām, zini likumu, — viņš teica. — Tā kā agrākie priesteri bāza degunu, kur nevajag, ir noteikts, ka šajā svētajā vietā drīkst ienākt tikai aklie.

Es varu likt galvu ķīlā, ka priesteris smaidīja, ja vien trīsdesmit zobus, kas rēgojās laukā no tādas kā spraugas čemodānā, varēja saukt par smaidu.

Viņš tūlīt deva zīmi palīgpriesterim, kas atnesa ogļu pannu ar kokoglēm un līdz sarkankvēlei nokaitētiem iesmiem. Es stāvēju un skatījos, kā viņš samaisa ogles, paņem vienu no vissarkanākajiem iesmiem un pagriežas pret mani. Viņš jau bija notēmējis uz manu labo aci, kad man atkal sāka darboties smadzenes.

— Protams, — es teicu, — tas ir pareizi, ka jūs "padarāt aklu. Tomēr šajā gadījumā jums vajadzēs padarīt mani aklu pirms iziešanas no šīs svētās vietas, nevis tagad. Man nepieciešamas acis, lai redzētu, kas noticis ar svēto avotu. Kad ūdens atkal tecēs, es smiedamies pats metīšos virsū nokaitētajai dzelzij.

Pagāja vesela pusminūte, iekams viņš to apsvēra un piekrita man. Bende nošņācās un piemeta ugunij klāt ogles. Durvis brīkšķēdamas atvērās, un es iespruku iekšā; tad durvis aizkrita ciet un es atrados viens tumsā.

Bet ne ilgi — drīz tumsā kļuva dzirdama kāju šļūk- šana, un es iededzināju laternu. Uz manu pusi taustījās trīs priesteri, kuriem acu dobumu vietā rēgojās sarkanas apdedzinātas miesas bedres. Viņi zināja, ko es gribu, un bez vārda runas rādīja ceļu tālāk.

Apdrupušas un saplaisājušas akmens kāpnes aizveda mūs pie masīvām metāla durvīm, uz kurām bija arhaisks uzraksts: «BĀKA «MARKS-III». NEPIEDEROŠIEM IEEJA AIZLIEGTA». Paļāvīgie celtnieki bija likuši visas cerības uz šiem vārdiem, jo durvīs nebija ne miņas no atslēgas. Viena no ķirzakām tikai nospieda rokturi, un mēs atradāmies bākā.