Fantastiskā sāga

Pēc acu izdedzināšanas es biju apgriezies otrādi, un mans lidojošais zvērs nesa mani ar muguru pa priekšu. Es gribēju aizlidot ar cieņu, ar aklajām acīm skatoties uz rietošo sauli, bet tagad man iznāca skatīties uz pūli. Es darīju visu, kas šajā draņķīgajā situācijā bija iespējams, — es atdevu ķirzakām militāru godu. Pēc brīža es jau biju augstu gaisā.

Kad es pacēlu plātni un paurbināju caurumus sadedzinātajā plastmasā, piramīda kļuva aizvien mazāka, pie tās pamatnes burzguļoja avots un laimīgo reptiļu pūlis draiskojās radioaktīvajā straumē. Es mēģināju atcerēties, vai kaut kas nav palicis neizdarīts.

Pirmkārt, bāka bija saremontēta.

Otrkārt, durvis bija aizzīmogotas, tā ka nekādas sabotāžas, ne nejaušas, ne tīšas, vairs nevarēja būt.

Treškārt, priesteriem vajadzēja justies apmierinātiem. Ūdens no jauna tecēja, acis man saskaņā ar likumu bija izdedzinātas, un priesteriem atkal bija ko darīt.

Ceturtkārt, ja kādreiz bāka atkal sabojāsies, ķirzakas laidīs iekšā remontstrādnieku ar tiem pašiem noteikumiem. Vismaz es nebiju nodarījis ķirzakām neko ļaunu, kas varētu noskaņot tās pret nākamajiem senču sūtņiem.

Kuģī, velkot nost zvīņoto apģērbu, es priecājos, ka nākamreiz uz šejieni būs jālido citam remontstrādniekam.

VESELĀ PLANĒTA

— Šis karš taču bija beidzies, kad es vēl nebiju dzimis! Vai kādu var interesēt viena pati torpēda, kas palaista tik sen?

Dolls jaunākais bija ārkārtīgi neatlaidīgs, viņam bija ļoti laimējies, ka kuģa komandieris Laijens Steins ir nosvērta rakstura un pieredzējis cilvēks ar neizsmeļamu pacietības krājumu.

— Pagājuši jau piecdesmit gadi, kopš uzvarēta Lielā Vergokrātija, bet tas nenozīmē, ka tā ir iznīcināta, — teica komandieris. Viņš palūkojās iluminatorā, it kā redzētu starp zvaigznēm ilgi neuzveiktās impērijas aprises. — Vergokrātija netraucēti sagrāba jaunas pasaules vairāk nekā tūkstoš gadu. Militārā sakāve nav darījusi tai galu, tā tikai tuvinājusi izkliedētās pasaules mums. Mēs cenšamies tās pārveidot, atbrīvot no verdzības valgiem, bet mēs vēl esam tikai pusceļā.

— To visu es zinu, — Dolls jaunākais pārtrauca viņu, gurdi nopūzdamies. — Es strādāju uz starpplanētu trasēm kopš iestāšanās kosmiskās flotes dienestā. Bet kāds tam sakars ar Mozaīkas torpēdu, kurai mēs dzenam pēdas? Kara laikā tādas droši vien tika ražotas un palaistas miljoniem. Kā pēc tik daudziem gadiem mūs tā var interesēt viena vienīga?

— Ja tu būtu lasījis tehniskās atskaites, — teica Steins, ar pirkstu norādīdams uz biezu mapi, kas gulēja uz karšu galda, — tu to zinātu. — Tas bija stingrākais rājiens, kuru komandieris spēja izteikt. Dol- lam jaunākajam pietika saprāta mazliet nosarkt un ieklausīties komandierī ar uzsvērtu uzmanību.

— Mozaīkas torpēda ir starpplanētu kara ierocis, īstenībā kosmosa kuģis, kuru vada robots. Saņēmusi uzdevumu, tā uzmeklē mērķi, ja vajag — aizsargājas^ bet tad iznīcina pati sevi un kuģi, jo tur sākas nevadāma atomreakcija.

— Man nebija ne jausmas, ka šīs torpēdas vadījuši roboti, — teica Dolls. — Es domāju, ka roboti uzbūvēti tā, lai nespētu nogalināt cilvēkus.

— Pareizāk būtu teikt «programmēti», — Steins pārlaboja. — Robota smadzenes nav nekas vairāk kā ļoti sarežģīta ierīce bez morāles. Tā tiek piešķirta vēlāk. Mēs jau kur tas laiks vairs nebūvējam cilvēkveidīgus robotus ar smadzenēm, kas līdzīgas cilvēka smadzenēm. Mēs dzīvojam specializācijas gadsimtā, bet specializēt robotu ir daudz vieglāk nekā cilvēku. Mozaīkas torpēdai nav morāles, ja vēlies, tā ir psiho- pātiska, slepkavošanas alku pārņemta. Tajā gan ir iebūvēts kontrolaparāts, lai zinātu, cik daudz cilvēku tā nogalinājusi. Visas torpēdas, kas jebkad lietotas, bija apgādātas ar masas detektoriem, kurus tās izlādēja, tuvojoties kādam objektam ar planētas masu, jo torpēdas izraisītā reakcija varēja iznīcināt kā kuģi, tā planētu. Tagad tu sapratīsi, kāpēc mēs sākām tā interesēties, kad kara pēdējos mēnešos atradām torpēdu, kuras lādiņš paredzēts veselas planētas iznīcināšanai. Visi dati no tās smadzenēm tika izvilkti un nesen atšifrēti. Torpēda bija notēmēta uz ceturto planētu, kas riņķo ap zvaigzni, kurai mēs pašlaik tuvojamies.

— Vai ir kādas ziņas par šo planētu? — Dolls ievaicājās.

— Nekādu. Tā ir neizpētīta sistēma, vismaz mūsu piezīmēs nekā nav. Taču Lielā Vergokrātija zinājusi par to pietiekami daudz, lai tīkotu to iznīcināt. Mūsu uzdevums ir noskaidrot, kāpēc.

Dolls jaunākais sarauca pieri, pārdomādams teikto.

— Vai tas ir vienīgais uzdevums? — viņš beidzot jautāja. — Es domāju, ar to pietiek, ka mēs neesam ļāvuši viņiem iznīcināt planētu.